PAR STĀSTU KRĀJUMU "PILSĒTAS ŠAMAŅI" (2016)
"Kas saveidotos, ja Jāni Ezeriņu sakrustotu ar Eriku Ādamsonu? Jautājums, protams, pirmkārt, tīri retorisks, otrkārt, pastulbs, jo literatūrā šāda "selekcija" nav nedz iespējama, nedz vajadzīga, bet, ja arī kāds drusku tērēts autors pilnā nopietnībā gluži apzināti mēģinātu ko tamlīdzīgu piekopt, tas viņam nobruģētu taisnu taciņu uz makulatūras saiņiem. Tomēr, lasot "Pilsētas šamaņus", nudien rodas sajūta, ka abu tikko piesaukto rakstnieku labdabīgās ēnas kādubrīd stāvējušas Svenam Kuzminam aiz muguras (nē, viņš nenodarbojas ar šamanisku pagājības autoru garu izsaukšanu, ēnas pašas izvēlas, kur un kāpēc nostāties). No Ezeriņa – drusku pasausi lakoniskā stilistika, prasme neticamo un muļķīgo pārtapināt ticamajā un jēdzīgajā un "nejaušās sakritības" princips, no Ādamsona – ironiskā autora klātbūtne, ironiju gan pa druskai slāpējot ar neuzbāzīgi moralizējošām inkrustācijām, bet jo sevišķi – "smalkās kaites", kas latviešu prozā nudien pārtapušas hroniskā sērgā, jo retais autors bez tām spēj iztikt: mazliet skumji groteskas nobīdes personāžu psiholoģijā, visādi kompleksi, uzmācīgas idejas, dīvainības. No abiem – apziņa, ka literatūra ir ellīgi aizraujoša spēle, bet spēle cilvēka esamībā – tā ir visnopietnākā un cienījamākā nodarbošanās.
Berelis, Guntis. Svena Kuzmina prozas recepte. Punctum, 26.07.2016.
PAR ROMĀNU "HOHMA" (2019)
"[..] nekur nav zudusi Svenam raksturīgā ironija, ar kādu viņš mīl uzlūkot savus varoņus (brīžiem pat šķiet, ka jūtams viegls sarkasms), spiežot viņus nelaimīgi "iebraukt dažāda kalibra auzās", ko papildina izteikti makabras toņkārtas. No smiekliem līdz traģēdijai un pat letālam iznākumam Svena varoņus bieži šķir tikai dažas rindkopas vai pat rindiņas. Un tas patiesi izsit lasītāju no komforta zonas. Iespējams, šīs traģēdijas dažviet ir pārāk uzkrītoši izkalkulētas (tās arī bieži izdevīgi kalpo par noveļu/nodaļu nobeigumiem), tomēr šķiet, ka tieši šī nekomfortablā, nemitīgā nāves un traģiskā klātbūtne virza "Hohmu" uz to literatūras dimensiju, kur atrodas tā saukto klasiķu sējumi, vai tie būtu mūsu pašu Ezeriņš un Ādamsons, vai, teiksim, Čehovs un O’Henri. Un šādas sajūtas dzimšana lasītājā vienmēr ir patīkama labas literatūras blakne.
Madris, Aivars. Bieži uzdotie jautājumi par Hohmu. Satori, 26.03.2019.
PAR ROMĀNU "DIZAŽIO" (2021)
"Prozista Svena Kuzmina balsij, iespējams, piemīt izteiksmīgākā ironijas nots mūsdienu latviešu literatūrā. Tās izteiksmībai stipri palīdz autora nosliece maģiskā reālisma žanra virzienā, jo tas dod mandātu radikalizēt ironiju caur absurdu. Prasmīgās rokās maģiskais absurds izskan iespaidīgāk un interesantāk, nekā būtu skanējis tāda pragmatiskā provinces reportiera rokās, par kādu autors it kā izliekas paštaisītajā grāmatas noformējumā. Ir arī pēctecība iepriekšējiem darbiem – nu jau otrais Kuzmina romāns slēpj mūsdienu Latvijas reālijas zem pseidonīma Hohma – ironiski izaicinošs nosaukums pilsētai, ko varētu pielīdzināt Kuzmina iedomu, sapņu un murgu Ventspilij."
Lācītis, Vilis Meistarīga ironija. Domuzīme, 28.10.2021.
PAR ROMĀNU "SKAISTUMS UN NEMIERS" (2023)"Rakstnieks, kas raksta ielīdis cita rakstnieka ādā, ir apbrīnojams, jo spēja iejusties cita cilvēka dzīves gājumā un daiļradē, attēlojot to ar patiesas klātesamības sajūtu, kas liek aizdomāties, par to, kuram laikmetam vairāk pieder pats autors, piemīt vien retajam. Mijiedarbes projekta ietvaros tapušais sacerējums ar izkoptiem izteiksmes līdzekļiem iedzīvina Kārļa Skalbes darbu noskaņu mūsdienu sapratnes kopsakarā. Lasot darbu, pats no sevis radās jautājums, vai Kārlis Skalbe ar to būtu apmierināts? Visticamāk, uz šo jautājumu var sniegt apstiprinošu atbildi."
Zvirgzds, Ilmārs. Skaistums un nemiers. laligaba.lv, 2024.