Skaidrīte Pence

Dzimusi mākslinieku ģimenē, māte aktrise Anna Ziediņa, tēvs – mūziķis.
1930: apprecējusies ar aktieri Jāni Neimani (1906–1989).

1944: devusies bēgļu gaitās uz Vāciju.
1949: izceļojusi uz ASV, dzīvoja Bostonā un Ņujorkā.

Kopš 16 gadu vecuma piedalījusies Ēriha Lauberta vadītās Valmieras Latviešu strēlnieku pulka dramatiskās kopas izrādēs, bijusi Nacionālā teātra aktrise (1919–1926), ilgstoši strādājusi Daugavpils teātrī (1926–1944), galvenokārt tēlojusi raksturlomas.
Bēgļu gaitās Vācijā darbojusies Eslingenes Latviešu teātrī.
Pēc izceļošanas uz ASV bijusi aktrise Amerikas Latviešu teātra Bostonas ansamblī, pēc tam Ņujorkas ansamblī.

Sarakstījusi divas komēdijas, kas daudz izrādītas uz trimdas teātru skatuvēm: "Vai Tobijam patiks" (Ņujorkas ansamblī 1959) un "Lielais malks" (Grandrepidsas latviešu teātra kopā 1961). Luga publicēta kopkrājumā "Trimdas lugas" (2, 1995).

Par Skaidrītes Pences aktrises gaitām Daugavpils teātrī
"Kad es šīs rindas kā skatītājs Daugavpils teātrī nu te uzmetu, visu laiku es domāju par mākslinieci Skaidrīti Penci-Neimani, par to viņas darba bagātību, ar ko viņa palīdzējusi dzīvot daudziem tūkstošiem, ir palīdzējusi šiem tūkstošiem skatītāju izprast savas un citu dvēseles Skaidrītes Pences-Neimanes gara veidoti skatuves tēli, vienalga, vai tie būtu traukušies drāmatiskā vētrā, vai šūpojušies uz cilvēcīga humora viļņa cauri simtu domām vienu galveno vienmēr atgādinājuši: "Neesiet tik bargi tiesneši pret līdzcilvēku. Pat šķietami launais ir labais. Ja labi apskatāties, pasaulē tomēr vairums ir labo ļaužu." Ar šo domu atdošanu skatītajiem mākslinieks ir ļaužu atpestītāja no daudzām melnām sāpēm. Kas Skaidrīti Penci-Neimani dažas reizes uz skatuves ir redzējis, nākošajā jau gribas gaidīt un vaicāt: "Kāda viņa būs šordien? Kas viņa būs šodien?" Jo - nākošā tēlā viņa vienmēr ir atkal jauna. Man te gribas sacīt - paldies māksliniecei Skaidrītei Pencei tieši par šo mākslinieces gara jaunību katrā nākošā tēlā. Taisni ši Skaidrītes Pences-Neimanes jaunību skatītāju tūkstoši mīl, to viņi katrā mākslinieces veidotā tēlā jūt, ka šī māksliniece mīl cilvēka dvēseli un īstenību. [..] viņa ir palīdzējusi un palīdz dzīvot daudziem tūkstošiem to laužu, kam viņu lielākās bagātības ir nekur citur, kā viņu pašu dvēselēs."
Klīdzējs, Jānis. Skaidrīte Pence-Neimane. Daugavas Vēstnesis, 1943, 22. dec.

"Viena no visspilgtākajām viņu vidū bija Skaidrīte Pence, tēlodama raksturu un komiskās lomas, gan reālā, teatrāli paceltā plāksnē. Viņas repertuārā tur bija klasiskā Annas Brigaderes Raudupiete, Blaumaņa Indrānu leva un Pazudušā dēla Aža, bet arī tīri teātrālā Goldonī Vīra māte un pa lomai ikkatrā Jūlija Pētersona salona komēdijā. Ne vien teātrālajā spēlē, bet arī reālajās lugās Skaidrītes Pences tēliem bija slieksme lielās dimensijās pāraugt reālitātes robežas, tiecoties uz stilizāciju tipos. Vai tā nebija, varbūt, Siguldas Arkādija-fantastika bērnībā un no ģimenes pārmantotais bohemisms, kas nu atblāzmoja īpašā krāsu spilgtumā Sk. Pences tēlos."
Jēgere-Freimane Paula. Aktieres jubileja reizē dramatiskās rakstnieces debija. Laiks, 1959, 4. marts.

Dēls Juris Neimanis par mātes aktrises Skaidrītes Pences mūža devumu 1994. gada 6. novembra vēstulē Viktoram Hausmanim rakstīja:
"Jāsaka, ka māte neizvēlējās teātri, bet teātris izvēlējās viņu un tad kalpināja kādus piecdesmit gadus. Bija daudz panākumu, bet ne tik daudz, kā pati vēlējās un varbūt arī bija pelnījusi. Viņas un citu Eslingenes, Bostonas un Ņujorkas latviešu aktieru lieliskā traģēdija bija tā, ka pēc 1949. gada teātris palika par paretu blakus nodarbošanos. Jo vecāki viņi kļuva, jo grūtāk bija izturēt mēģinājumus pēc garās darba dienas un nedēļas nogalēs, kas citi atpūšas. Tas, ka viņi to turpināja darīt gadu pēc gada, stāsta kaut ko labu par vienas paaudzes raksturiem un uzticību savai mākslai un arī tautai."

Par lugu "Vai Tobijam patiks?" (1959, teātrī)
"Skaidrītes Pences personiskā pieredze ir bijusi apmēram tāda, kadu viņa notēlo vidi komēdijā „Vai Tobijam patiks?" Te izpaužas no vienas puses līdz stulbumam vientiesīga apstākļu nepārzināšana par DP, un no otras puses - līdz nekautrībai joviāla uzdzīvotāju gadījuma interese par iebraukušajām latviešu meitenēm - divām māsām. Intrigas centrā ir suns Tobijs, vecmeitīļgās mājas mātes lielā mīlestība, kura patikai vai nepatikai jāizšķir iebraucēju pieņemšana vai noraidīšana. [..] Problēmatiskāks jau ir jautājums par
viņas nākotnes nozīmīgumu lugu rakstnieces lomā. Diezin vai daudz maldīsimies, paredzēdami, ka viņa ierindosies to autoru starpā, kas raksta lugas tā sakot "tekošām vajadzībām," piemērojoties mūsu trimdas teātra aktieru iespējām un galvenais - caurmēra trimdas publikas "prasībām", kas vairs nevēlas redzēt izrādes, kas saviļņotu skatītāju ar lielu domu vai jūtu spēku, bet kas grib teātri tikai smieklos atpūtināt savusdarbā nogurušos nervus. Šīs publikas repertuāra prasība nepaceļas pāri komēdijai - ne sava žanra smalkam literāram darbam, bet, šaržētiem jokiem. Līdzīgu skatuves darbu starpā Skaidrītes Pences-Neimanes komēdijai "Vai Tobijam patiks?" ir diezgan augsts .līmenis. Ir labi novēroti un pietiekami skaidri izveidoti raksturi, ir it raita darbības norise, jā, ir
pat maza ideoloģiska ' puantite lugu nobeidzot."
Jēgere-Freimane, Paula. Vai Tobijam patiks? Laiks, 1959, 21. marts.

aktrise
dramaturģe

Rīga
Apmeklējusi Annas Ašmanes Ritmiskās vingrošanas skolu.

Rīgas Fonoloģijas Institūts
Rīga

1920
Zeltmata Latvju dramatiskie kursi
Rīga

Ņujorka
Aktrise Amerikas Latviešu teātra Ņujorkas ansamblī.

Bostona
Aktrise Amerikas Latviešu teātra Bostonas ansamblī.

1919–1926
Latvijas Nacionālais teātris
Kronvalda bulvāris 2, Rīga
Aktrise.

1926–1936
Daugavpils teātris
Daugavpils
Aktrise.

Niagarafolsa
Apbedīta Niagarafolsa Riversdeilas kapsētā.