Par Skaidrītes Kaldupes daiļradi
"Kopš pirmās publikācijas viens no Kaldupes galvenajiem dzejas motīviem ir dzimtās zemes mīlestība. Jūtīga dabas uztvere, daudz rakstījusi par jūru. Bieži risinājusi pārdomas par morāles un ētikas jautājumiem. Sākot ar krājumu "Linu zieds", pievērsusies arī vēstures tematikai. Jaunākajos dzejoļu krājumos nereti izmantoti latviešu folkloras motīvi. Dzejai izteikta latviska mentalitāte, tajā turpinātas latviešu romantiskās dzejas tradīcijas. Rakstījusi galvenokārt klasiskajā pantmērā. Daudzi dzejoļi izmantoti par dziesmu tekstiem.
Pasakās tēlotas cilvēku savstarpējās attiecības, aizstāvētas dzīves ētiskās vērtības, izteikta atziņa par darbu kā īstas laimes avotu. Darbība risināta pagātnē, arī mūsu dienās. Izmantoti pārveidoti folkloras motīvi, simboli, personifikācijas, valoda dzejiski gleznaina, koncentrēta, bagāta. Bieži lietotas asonanses, aliterācijas. Stāstos Kaldupe pievērsusies cilvēka jūtu dzīvei, nedodot personu detalizētu zīmējumu, akcentējot dažas raksturīgas līnijas. Stils poētisks, lirisks, metaforām, alegorijām bagāts. Sarakstījusi romānu "Meža mozaīkas" (1980), kurā centusies atklāt meža darbinieku psiholoģiju un problēmas. Tajā veiksmīgi personu portretējumi, dziļa dabas izjūta, poētisks, gleznains stils ar pasaku elementiem, personāžu valodā izmantoti tautā noklausīti raksturīgi izteicieni. Romānos "Dievaiņu ezers", "Bez mājām" (abi 1994) kritiski skatīts padomju laiks, skartas cilvēku vientulības problēmas, romānā "Lievenis" (1998) ētiskā skatījumā rādītas ļaužu savstarpējās nesaskaņas, mantojumu dalot, kā arī mīlestības sarežģījumi, bet romānā "Svētvakara viesis" (1999) – traģiski notikumi latviešu tautas dzīvē 1945. gada pavasarī."
Mirdza, Ābola. Latviešu rakstniecība biogrāfijās. Rīga: Zinātne, 2003.
Par debija dzejas krājumu "Jūras tuvums" (Latvijas Valsts izdevniecība, 1958)
" [..] "Jūras tuvums" neapšaubāmi apliecina apdāvinātu dzejnieci, ar piebildi: kuras talants vēl nav pilnīgāk atraisījies un izveidojies. Viņas talants, cik vērojams no pirmās grāmatas, tiecas uz noskaņu liriku, dzejisku, mierīgāku apceri, un tieši šai virzienā viņa guvusi labākos panākumus. [..] Jaunajai dzejniecei jāatrod pilnam sevi, — vēl viņas seja diezgan neskaidra un nenoteikta, — un tas aizsniedzams' vienīgi sūrā, pacietīgā pūliņā. Cita ceļa uz panākumiem nav. Par visām lietām — prom vecīgo rezignāciju un vairāk paškritikas!"
Damburs, Edgars. Ceļā uz pilnskanību. Literatūra un Māksla, 25.10.1958.
Par dzejas krājumu "Avotkrūze" (Liesma, 1985)
"Skaidrīte Kaldupe ir romantiķe tādā pašā mērā un izteiksmes līdzekļos, kādos skatām mūsu tautasdziesmu. [..] "Avotkrūze" liecina par briedumu. Skaidrītes Kaldupes skartā problemātika orientēta uz cilvēka personības izveidi, garīgo bagātināšanu. [..] Skaidrīte Kaldupe nav pakļāvušies ārējai efektācijai, stājā paliek līdzsvarota, atturīga, silta poētiskuma pilna. [..] Dzejoļi sarakstīti it kā vienā elpas vilcienā. Tas vieno grāmatu, bet rada arī gan tematisku, gan māksliniecisku vienveidību (izjūtās, tēlu sistēmā). Vai nav pār mēru tik daudz acīs krītoša skaistuma? Bet vai tā visa kādreiz cilvēkiem ir bijis par daudz? Dabiskums pārdzīvojumā, jūtu cilvēciskums un gaišums, kāpināta nacionāla savdabība folkloristiskā izteiksmē, nodomu patiesīgums, — tas viss liek ticēt dzejniecei."
Līvzemnieks, Viktors. Uz avotu iet. 01.12.1985.
Par romānu "Meža mozaīkas" (Liesma, 1985)
"Visos literatūras žanros ļoti svarīga loma piedēvēta cilvēka un dabas attiecībām, kas bieži paceltas cilvēces eksistences jautājuma līmeni. Dzejnieces Skaidrītes Kaldupes apcerīgi liriskajā romānā ar dienasgrāmatas formu. Meža mozaīkas (1980), šis attiecības visvairāk tiek skatītas vienā aspektā — ar krāšņi ziedošu tēlainību izteiktajā dabas saudzības un dabas mīlestības cildinā jumā. Bet mozaīku sižets nav visai saistošs un tēlu pārdzīvojumu amplitūda ir bez dziļākiem kritumiem un augstākiem pacēlumiem."
Ekmanis, Rolfs. Dažas piezīmes pēdējo gadu rakstniecībā: kopš RS 7. kongresa. Latvija Šodien, 01.10.1982.
Par dzejas krājumu "Dzintara nesēja nakts" (Sol Vita, 1994) un autobiogrāfisko darbu "Rīta rasas rokrakstā" (Teātra anekdotes, 1994)
"S.Kaldupes dzejas Dzintara nesēja nakts ir trešais mākslinieciski piesātinātākais krājums. Tā vadmotīvs – "jūra kā likteņzīmju glabātāja un izteicēja". [..] S.Kaldupei septembri izdoti ari bērnības atmiņu tēlojumi Rīta rasas rokrakstā, kas rāda pagātni kā poētisku un labestības pārpilnu laiku, kurā cilvēks un pasaule dzīvojuši gandrīz neticamā harmonijā un vienotībā."
Vecgrāvis, Viesturs. Humānisms, labestība. Neatkarīgā Cīņa, 12.11.1994.