SKAIDRĪTE JAUNARĀJA PAR M. PRUSTA "ZUDUŠO LAIKU MEKLĒJOT" TULKOŠANU
"Kāpēc man radās doma tulkot Prustu? Laikam jau tāpēc, ka tas ir mans mīļākais autors. Kad franču valodā biju tikusi tik tālu, ka spēju Prustu lasīt (no 24 gadu vecuma franču valodu esmu mācījusies tikai pati saviem spēkiem, ar dažādiem skolotājiem; kad 1952. gadā sāku studēt, Latvijā vispār nebija nevienas svešvalodu fakultātes, kur varētu iestāties), man tas bija atklājums, atelpa, garīgs patvērums, Literatūra. Par tulkošanu tolaik pat nedomāju – neiedrošinājos.
Septiņdesmito gadu sākumā pārtulkoju pirmo daiļliteratūras darbu – Bernāra Klavela Spānieti, pirms tam biju tulkojusi vairākas populārzinātniskas grāmatas – Ercoga Anapurnu un tamlīdzīgas. Vienīgajā izdevniecībā, kur tolaik izdeva daiļliteratūru, – Liesmā radās pārliecība, ka varu tulkot, un tad arī manī sāka rosīties doma, ka varbūt, kādreiz tulkošu Prustu. To vienmēr esmu uzskatījusi par savu iespējamo mūža darbu, kaut ko paliekamu un būtisku. Cerību to izdot nebija gandrīz nekādu – Preses komiteja un citi priekšnieki šo "buržuāzisko estētu" izdot neatļautu. Bet es tā pamazītēm sāku strādāt, īsti ne uz ko necerēdama, – tolaik pati tulkošana deva milzīgu garīgu piepildījumu, tas bija kā patvērums drausmīgo melu un izlikšanās pasaulē, kādā dzīvojām. Un vēl man gribējās pierādīt pašai sev un citiem, ka latviešu valoda ir īsta valoda, kurā var pārtulkot pat tādu literatūras šedevru kā Zudušo laiku.
No brīža, kad sāku Prustu tulkot – 1973. gadā – un līdz izdošanai tātad pagāja 23 gadi. Pa to laiku esmu pārtulkojusi daudzas grāmatas, nekad neesmu skaitījusi – cik īsti. Protams, sākums Zudušā laika tulkojumam bija samocīts, nevarīgs, un es nedomāju, ka septiņdesmitajos gados, ja arī atrastos izdevējs, es būtu darbu paveikusi, kā pienākas. Tikai tad, kad biju sakrājusi pieredzi un prasmi, strādājot ar franču klasiķiem – Stendālu, Balzaku, Laklo, Jursenāru, Merimē utt., varēju izslīpēt arī savas vismīļākās grāmatas tulkojumu. Pie tā atgriezos ik pa laikam – rediģēju atkal un atkal, meklēju pareizo ritmu, īstos vārdus, ar ko atklāt tēlu, noskaņu, domu. Man gribējās, lai Prusta tēlu pasaule – vizuāli tik spilgta, ka jūtos pati iekšā katrā ainā un ainavā, katrā istabā, katrā baznīcā, sarunā ar katru cilvēku, – ienāktu tulkojumā tādā pašā ritmā kā oriģinālā, tāpēc teikumu konstrukcijas sagādāja sevišķas grūtības. Garajos periodos kaut kur pazuda izteicējs, teikuma priekšmets aizvirzījās nezin kur, tie atkal bija jāsadabū kopā, lai lasīšana nepārvērstos par rēbusa minēšanu..."
Jaunarāja, Skaidrīte. Ceļš Prusta pasaulē. Tulkotājas stāsts. Jaunā Gaita, nr. 208, 1997.