Sigurds Indulis Poruks

14.04.1921 – 12.05.1995

Sigurds Indulis Poruks (1921–1995) – literāts. Rakstījis stāstus un ludziņas, publicēti laikrakstos "Latvija Amerikā", "Latvija", "Daugavas Vanagu Mēnešrakstā". Publicējis garīga satura rakstus izdevumos "Ceļa Biedrs", "Vēstnesis" un "Pie Svētavota". Iznākušas vairākas grāmatiņas par ticības jautājumiem, tostarp "Stiprā klints" un "Gaisma tumsā". Izdeva neredzīgo skaņu žurnālu "Dzintars".

Darba autors (3)

Recepcijas persona (2)

Dzimšanas laiks/vieta

14.04.1921
Rīga

Miršanas laiks/vieta

12.05.1995
Vupertāle

Personiska informācija

Tēvs Rūdolfs Poruks (1895–1967) bijis žurnālists, iesaukts Latviešu leģionā un vēlāk izceļoja uz ASV, bet māte Nadīne Poruka (1894–1966) bijusi aktrise Jelgavas teātrī, Liepājas teātrī un Rīgas radiofonā, 1960. gadā izceļoja uz dzīvi pie dēla.
1944: Otrajos Ziemassvētkos kaujās pie Džūkstes guvis smagus ievainojumus, kas viņam laupīja acu gaismu. Pēc ārstēšanās vairākās acu klīnikās Vācijā iemācījās Braila neredzīgo sistēmas lasīšanu un rakstīšanu, kā arī parasto mašīnrakstīšanu.

1946: apprecējās ar savu klīnikas aprūpētāju, žēlsirdīgo masu Dēziju; ģimenē divi dēli un četras meitas, kas latvisko izglītību ieguvuši Minsteres latviešu ģimnāzijā; latviešu valodu apguva arī sieva Dēzija. Meita Ariane Poruka 1981. gadā precējusies ar mācītāju Alfredu Lappuķi (dzimis 1952) un dzīvo Francijā.
1960: nogalē ģimenei pievienojās māte, kas izceļoja pie dēla no Padomju Latvijas.
Kopš 1961: ar ģimeni dzīvojusi Vupertālē.

1989: pirmoreiz kopā ar dzīvesbiedri apmeklēja Latviju un uzņēma sakarus ar Latvijas neredzīgajiem Juglā. Sekoja vēl divi Latvijas apciemojumi. Poruks izkārtoja lasāmo lēcu, kasešu ieskaņotāju un Braila raksta piederumu sūtījumus Latvijas neredzīgajiem.
Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas gādāja par neredzīgo bibliotēkas pārcelšanu uz Juglu.

Profesionālā darbība

Rakstījis stāstus un ludziņas, publicēti laikrakstos "Latvija Amerikā", "Latvija", "Daugavas Vanagu Mēnešrakstā".
1962: "Daugavas vanagu Mēnešraksta" īslugu konkursā ar par darbu "Likteņa tēvs" saņēma pirmo godalgu.
1966: ieguvis pirmo godalgu DV īslugu "Dzīve iet tālāk" un stāstiņu sacensībās. Saņēmis arī Zentas Mauriņas balvu Kanādas latviešu rīkotā literārā konkursā.
Publicējis garīga satura rakstus izdevumos "Ceļa Biedrs", "Vēstnesis" un "Pie Svētavota".
Iznākušas vairākas grāmatiņas par ticības jautājumiem, tostarp "Stiprā klints" un "Gaisma tumsā".

1973: sāka izdot skaņu žurnālu "Dzintars", kurā aplūkotas neredzīgo problēmas. Žurnālu kasetēs
regulāri piesūtīja visiem Latviešu neredzīgo kopas biedriem par brīvu vai pret labprātīgiem ziedojumiem.
Kasetēs ielasīti arī latviešu autoru darbi un ieskaņota latviešu mūzika. Vairāki autori, kā Zenta Mauriņa un
Jānis Jaunsudrabiņš, paši ielasījuši savus darbus. Ar Baltimoras tautieša Kārļa Rituma pašaizliedzīgu starpniecību liela daļa "Dzintara" kopiju nogādāta ASV Kongresa bibliotēkā Vašingtonā.

1977: ievēlēts par Latviešu neredzīgo kopas priekšnieku. Kopa darbojās Ādolfa Šildes vadīta Latvijas Sarkanā Krusta paspārnē.

Piedalījies vācu kara neredzīgo īsstāstu sacensībā, izpelnoties ceturto godalgu; kāds neliels darbs bijis arī pieņemts Šveices radiofonā. Laiku pa laikam viņš uzraksta ari kādu apcerējumu latviešu trimdas periodikai.

Apbalvots ar Daugavas vanagu Valdes un Daugavas Vanagu Centrālās valdes atzinības rakstiem.

Citātu galerija

Pats atzinis:
"Arī turpmāk domāju galvenokārt apstrādāt neredzīgo dzīves jautājumus, jo domāju, ka lasītājiem tie būs interesanti kā vide un pasaule, kurai pašai sava likumība un prasības, kuru gan var iedomāties, bet neiejusties, ja pats tai nepieder." / Daugavas Vanagu Mēnešraksts, 1962, Nr. 1.