PAR ROMĀNU "RĪGA-MASKAVA"
"Romāna "Rīga-Maskava" spēks ir tajā, ka tas var sakaitināt. Aiz it kā vienkārša, sentimentāla, skumja un visbeidzot traģiska mīlasstāsta autore runā arī par latviešu pelēcību pretstatā krievu atvērtajai dvēselei, par Latvijas valsti, kas pati sevi nemīl, par jaunās paaudzes bezatbildību un nihilismu, turklāt to visu vēsta varone, kuras pesimisms raksturojams kā kompleksu un pārdzīvojumu nomoncītas meitenes žēlabas un kurnēšana. Un tas var sakaitināt. Man gan šķiet, ka autore šo provokāciju veidojusi apzināti, un, izlasot vairumu publicēt recenziju, jāsaka, ka efekts ir panākts – par romānu runā un diskutē. Tas neatstāj vienaldzīgu."
Skutelis, Arturs. Variants ar krievu. Latvju Teksti, Nr. 3, 2015.
""Rīga – Maskava" ir sievišķs vēstījums, domājot par 21. gadsimta sākumu no sieviešu skatījuma, – jaunas meitenes pieaugšanas stāsts, kurā svarīgi ir arī citu sieviešu stāsti. Gars un ķermenis tekstā ierakstīti neatraujami viens no otra un būtiska ir identitātes atrašana intimitātē un saplūsmē. Neskatoties uz kaitinošajiem, frāžainajiem apgalvojumiem par krievu un latviešu attiecībām un prātojumiem, kas sākas ar vārdiem "mana paaudze", piemēram, "Es esmu no tās paaudzes, kurai nekas nav svēts. (..) Es esmu no tās paaudzes, kurai plecos neizprotams grūtums. Tas mūsos ir jau kopš dzimšanas – neizdibināms nemiers un dusmas, tāda savāda neiederības sajūta un skumjas (..)" (18) u. tml., Neskatoties uz to, ka daudzsološi pieteiktās tēmas tiek pazaudētas, potenciālie stāsti tiek ieskicēti, bet netiek izstāstīti, un paliek sajūta, ka teksts kā ātrvilciens aizdrāzies gar acīm, neatstājot ilgstošāku iespaidu, attāluma attiecību stāsts tekstā ir dzīvs."
Zita Kārkla. Attāluma attiecības. Ubi Sunt, 4.06.2015.
PAR STĀSTU KRĀJUMU "VIENTULĪBAS MINISTRIJA"
"Sabīnes Košeļevas rakstības stils jūtami atšķiras no citu jaunākās īsprozas autoru – Daces Vīgantes, Janas Egles un citu rakstnieču – stāstu valodas: "Vientulības ministrijas" tekstā ir jaušams pusaudzisks dumpinieciskums, reizumis apzināti pasvītrota izteiksmes vienkāršība, sadzīviski, nevis eleganti noslīpēti salīdzinājumi, kā arī nepiespiesta, prasmīga stilizācija."
Bārbala Simsone. Autoimūna saslimšana. Kultūras Diena un Izklaide, 18.08.2019.
"Sabīne Košeļeva spoži debitēja ar apjomā nelielo romānu "Rīga–Maskava. 21. gadsimta mīlasstāsts" (2015). Otrā grāmata jaunam autoram mēdz kļūt par klupšanas akmeni, jo pārāk daudz kas šķiet skaidrs brīdī, kad skaidrs nav nekas. Sabīnes Košeļevas desmit stāstu krājums "Vientulības ministrija" liecina, ka autore šim akmenim veiksmīgi pārkāpusi pāri. Košeļevas interpretācijā vientulība ir sociāla sērga, turklāt – lipīga. Iespējams, pastāv arī vientulības vīruss, pret kuru nav iespējams izstrādāt vakcīnu tā vienkāršā iemesla dēļ, ka vīrusu rada pati sabiedrība un bez šī vīrusa esamība nav iedomājama. Taču sociālā diagnostika nebūt nav literatūras funkcija, katrā ziņā ne galvenā. Košeļevas tekstos pievilcīgs šķiet kas cits. Labas prozas pamatu pamats ir stāsts, un tikai no autora meistarības atkarīgs tas, vai šis stāsts paliks bezjēgas biezputras svarā, vai patiešām kļūs par prozu. Arī tāds jēdziens kā stāstītāja elegance tiesīgs pastāvēt bezmaz estētiskas kategorijas līmenī, jo stāstītāja elegance spēj atdzīvināt visprastāko pastāstiņu, savukārt tās trūkums cēlākās un gaišākās ieceres savāra pelēkā biezputrā. Košeļevas pirmajā acu uzmetienā tik vienkāršajiem stāstiem par pagalam vienkāršiem cilvēkiem gluži ikdienišķās situācijās (vienīgi titulstāstā aprakstītā situācija ne tuvu nav ikdienišķa) šī elegance piemīt. Savu sakāmo autore spēj izpaust lakoniski un bez liekām epizodēm, stāsti ir viegli lasāmi, taču nebūt ne vieglprātīgi, mazo sentimenta piešprici allaž līdzsvaro ironija, bet pats svarīgākais – Košeļevas stāstiem piemīt apbrīnojams dzīvīgums."
Guntis Berelis. LALIGABA 2019 ekspertu vērtējumi.