Rudīte Kalpiņa

Lomas: rakstniece, redaktore, žurnāliste

Rudīte Kalpiņa (1966) – rakstniece, redaktore, grāmatu "Smaržas mīļotajai meitenei" (1987), "Vīrietis meliem, glaimiem un izpriecām" (1994), "Harijam augot" (2020) autore. Literarizējusi Otomāra Kalpiņa atmiņas grāmatā "Sāļumā" (2018). Kopš 2015. gada ir literatūras, publicistikas un vēstures žurnāla "Domuzīme" galvenā redaktore.

Darba autors (43)

Sastādītājs (1)

Redaktors (1)

Komentāra autors (1)

Recepcijas persona (25)

Dzimšanas laiks/vieta

04.08.1966
Rīga

Profesionālā darbība

1983: pirmā literārā publikācija – stāsts "Atpakaļ skatoties" laikrakstā "Padomju Jaunatne" (26. oktobrī).

Proza
1987: stāstu krājums "Smaržas mīļotajai meitenei" (Liesma).
1994: romāns "Vīrietis meliem, glaimiem un izpriecām" (Livonija–4).
2020: "Harijam augot"

Tulkojumi
1997: Eriks Fosness Hansens. "Psalmi ceļojuma beigās" (no norvēģu valodas tulkojušas Kristīne Briede un Rudīte Kalpiņa) (Preses nams).

Citātu galerija

Par stāstu krājumu "Smaržas mīļotajai meitenei" (Liesma, 1987)
"Rudīte Kalpiņa ir pati jaunākā no jaunajām prozaiķēm, kuras tik konsekventi runā par savu paaudzi. Savulaik tā tas bija vēl vienīgi Aivara Kļavja stāstos. Interesanti, ka viņa rādītie kafejnīcu puiši un meitenes bija gandrīz vai filozofi, lepni protesta un izaicinājuma nesēji. Laika rats veicis pilnu apli, un mēs esam gandrīz tajās pašās kafejnīcās, cigarešu dūmos gandrīz tās pašas sejas. Bet tikai gandrīz: jo Rudītes Kalpiņas stāstos šīm sejām nav romantiskā oreola. Un pirmajā mirklī šķiet, ka mūsu priekšā ir ar kūkām un televizoriem, disko, video un stereo pārbaroti bijušie potenciālie brīnumbēmiņi. Savu vecāku bezizmēra iespēju upuri, kuru apātija radusies banālas parsatināšanās rezultātā. Un tomēr tas nav tik vienkārši. Ir vieglumā izlutušie, bet ir arī sava va|a pamestie, apjukušie. Kalpiņas stāstos jaunais cilvēks bieži ir vientuļš. Viens starp tuviniekiem, starp draugiem, pat mīlestībā nesaprasts. Pasaules priekšā šis lielais bērns turas braši, steidzas būt visu zinošs un cinisks. Bet patiesībā bieži vien ir neaizsargāts un maigumu alkstošs. lekšēji nedrošs un mazliet smieklīgs savā jaunajā, vēl neievalkātajā āda. Kā Daiga un Sallija (stāstā "Meitenes no laukiem"), kuras grozās savu iedomu spoguļa priekšā un ir gatavas pieņemt jebkurus noteikumus, lai tikai viss būtu kā visām, firma, čaļi un neatkarība. Skumjākais, ka pļaukas viņas (un arī citu stāstu varoņi) saņem no tādiem pašiem, sev līdzīgiem. Apdullinošā klusumā brūk ilūzijas. Tomēr Kalpiņas stāstos pat visdrūmākajam mākonim tiek atstāta zelta maliņa. Grāmatiņā ir daudz gaišuma. Ironija taja nav tik dzeldīga kā, teiksim, Evas Rubenes darbos un reti aizved līdz traģiskā atskārsmei. Varbūt tāds ir mākslinieciskās izpausmes princips, bet varbūt pasaules izjūtas nevilšus uzspiests zīmogs. To mums vēl rādīs visugudrais laiks."
Inese Treimane. No kritiķa dienasgrāmatas. Februāris. Literatūra un Māksla, 27.02.1987

"Stāstu krājumā "Smaržas mīļotajai meitenei" (1987) sniegts nesaudzīgs un nepievilcīgs savas paaudzes portretējums, kurā atsegts tās garīguma trūkums, morālā imunitāte. Romānā "Vīrietis meliem, glaimiem, izpriecām" (1994) Kalpiņa turpina bezkaislīgi fiksēt pašu cilvēku, vēsturiskā laika un tajā valdījušās sociālās sistēmas radītās raksturu kroplības."

Māra Danenberga. Latviešu rakstniecība biogrāfijās. R.: Zinātne, 2003.

Par romānu "Vīrietis meliem, glaimiem un izpriecām" (Livonija–4, 1994)
"Kaut arī grāmata (no pirmā acumirkļa šķiet bezaizspriedumainā žurnālistiskā dedzīgumā) vēstī par pre un post sociālistiskā Latvijas realitātē iesprostotiem cilvēkiem (kas šoreiz ir trīs dažādu paaudžu asinsradu sievietes Hermīne, viņas meita Ērika un tās atvase, "visgalvenākā" varone Ilva) un viņu saskarsmi ar "ārpasauli" vīriešu, rietumu vīriešu un realitātes, rietumu realitātes izskatā, kura tā vai citādi lauž šo sievišķo būtņu dzīves plānotos rāmjus, piedāvājot izvēli, bet negarantējot brīvību, "šis stāstiņš nav par to". Nav jau nu tā gaušanās par padomju sieviešu imanento vientulību, par laulībgredzenu kā dzīves Olimpu, par to, ka dzīve "šeit" ir sūds, par kaut kādu koķetu nolemtības sajūtu, kas ieēdusies visos un visā. Vienvārdsakot, teksts nav "jaunas, bet neapmierinātas" rakstnieces pašekshibicionisms (..) [Kalpiņa] redz aiz detaļām parādības, aiz aprakstītajām vārdu ēnām kaut krietni saņurcītus, bet pietiekami dzīvelīgus cilvēkus. "Žurnālisms" pazūd, kad pārliecinies, ka vārdos apzīmētām drumslām izrādās apjoms, kas ir pietiekami gudri rafinēts, lai ļautu raisīties fantāzijai un pašapcerei par "svarīgākām" lietām kā šeitvientulība, šeitsekss un šeitbūttba. (..) Vistuvāk pa rokai guļ tikko latviski apgūtās Milāna Kunderas un Suzannas Brēgeres grāmatas. Tomēr būsim vismaz reālisti – Kalpiņa minētos spīdošos tekstus nevarēja pārzināt tad, kad tapa viņas daiļdarbs. Tas, ka viņa "ieštepselējās" vienā (izrādās, globālā) sociālpsihoseksuālajā kontaktā, ir relativitātes teorijai kārtējais pierādījums."

Normunds Naumanis. Saistoša pedagoģiska proza. Diena, Nr. 42, 19.02.1994.