Roberts Akmens

Literārā darbība
Stāstu krājumi
1965: Liepā san bites
1977: Viņi peldēja lieliski

Romāni
1969: Paralēles krustojas sirdī
1973–1974: Saltās zvaigznes

Vairāki stāsti publicēti periodikā.

Par romānu "Paralēles krustojas sirdī"
"Grāmatu var izlasīt ar interesi. Tas liecina, ka autors nopietni domājis par kompozīciju, par iekšējiem spēkiem, kas nepieciešami, lai ieinteresētu darbu izlasīt.
"Paralēles krustojas sirdī" nav detektīvromāns, taču tajā ir šī žanra elementi, kas arī ir vieni no šādiem iekšējiem virzītājiem spēkiem. Tas, ka romānā darbojas ārzemju izlūkdienesti un mūsu valsts drošības orgāni, šo līniju vēl pastiprina. Arī sižeta kulminācija un darbības atrisinājums ir grāmatas pašās beigās, kas savukārt neļauj atslābt lasītāja interesei. Tiktāl viss būtu labi. Tas, ka ar līdzīgu formas elementu pielietošanu var sekmīgi risināt mūsdienīgas, sabiedrībai vitāli svarīgas problēmas, literārajā praksē jau pierādīts. Minēsim kaut vai L. Pura darbu "Ēna ceļa garumā" un B. Saulīša stāstu "Melnais balzams". Ž. Simenona daiļrade liecina, ka sociāli nozīmīgas problēmas ar labiem panākumiem risina pat īsts detektīvromāns, kur darbības attīstība visu laiku ir neatminēta mīkla. Tiesa, attīstoties un sarežģījoties Roberta Akmens romāna sižetiskajām līnijām, mums reti rodas jautājums – kas notiks? (Varbūt vienīgi Rimanta un Andas savstarpējās attieksmēs, bet tām nav tieša sakara ar detektīvromāna elementiem.) Mūs galvenokārt interesē, kā autors tiks galā ar vienu vai otru izvirzīto problēmu.
Bet problēmu romānā nav mazums – cīņa par mieru, neofašisma atdzimšana, otrā pasaules kara atstātā mantojuma likvidēšana, imperiālisma kosmopolītiskie tīkojumi, divu sistēmu sacensība zinātnes laukā, tautu draudzība, morāles un ētikas jautājumi un tā joprojām."
Kļava, Gunārs. Par paralēlēm un to krustošanos. Karogs, Nr. 7, 01.07.1970.

"Prozas ietilpīguma palielināšana nav iedomājama bez ļoti nopietnas vārda pētīšanas, bez cīņas par vārda ekonomiju, vārdu informācijas blīvuma palielināšanu. Šī problēma ir aktuāla gan dzejā, gan prozā. Dzejā poēma tāpat kļuvusi nesalīdzināmi īsāka nekā agrāk.
Šī tendence mūsu literatūrā ir diezgan spēcīgi izteikta, un jādomā, ka tā ies plašumā un dziļumā, tāpēc kā zināmu anahronismu uztveram nesen iznākušo Roberta Akmens apjomā milzīgo romānu (522 lappuses!) "Paralēles krustojas sirdi", kurš ir šķietami gluds un raits, tomēr tā zemais profesionālais līmenis vēl jo vairāk duras acīs tieši apjoma plašuma dēļ. Autors pārāk vienkāršoti izvirza un risina politiskos un sociālos, daļēji ari psiholoģiskos konfliktus. Sarunā par jaunu iespēju meklēšanu prozā pie tik vāja sacerējuma varētu arī neapstāties, ja tā nebūtu simptomātiska parādība, kas prozas kritērijus mūsu republikā draud nospiest vēl zemāk, turklāt kā vairogu izmantojot patiešām nozīmīgas tēmas. To degradācija pārāk vienkāršota un banāla risinājuma dēl daudzās jo daudzas romāna lappusēs ir pats smagākais pārmetums, ko pelnījis autors."
Eisule, Valentīna. Varbūt krustceles? Literatūra un Māksla, Nr. 19, 09.05.1970.


Par Roberta Akmens stāstiem
"Ne jau R. Akmens ražīgums pārsteidz. Tas patiesībā ir pavisam viduvējs. Pārsteidz viņa spējas piedabūt "Liesmas" ļaudis izdot stipri vien apšaubāmas kvalitātes lasāmgabalus. 1977. gadā nākuši klajā Roberta Akmens trīs jauni stāsti. Pārējie trīs krājumā "Viņi peldēja lieliski" ievietotie ir pārpublicējums no R. Akmens pirmā, pirms divpadsmit gadiem izdotā stāstu krājuma "Liepā san bites". Vai šie stāsti būtu tik vērtīgi, nozīmīgi un aktuāli vēl šodien? Tā nav. Kaut cik nopietnu māksliniecisku vērtību tajos nav. Šie darbi ir puslīdz līmenī no mākslinieciskā viedokļa un zināmā mērā ārpus laika un telpas no tematikas viedokļa. Patiesībā darbības vieta jau ir nojaušama – Latvija, Karpati, Rietumvācija. Arī laiks – divdesmit gadi pēc otrā pasaules kara. Bet tikpat labi varētu būt arī trīsdesmit...
Tuvāk zemei, konkrētāks un līdz ar to patiesīgāks ir "Jumts", abos pārējos neierobežoti valda R. Akmenim tik ļoti raksturīgās sakāpinātās situācijas, mazticamās sastapšanās, eksaltēti raksturi, no R. Akmens romāniem pazīstamais augstdzimušu vāciešu izsmalcinātās vides un manieru patēlojums.
Un kā ar jaunajiem stāstiem? Autora briedums būtībā nav vērojams. Centrālā problēma gandrīz visos R. Akmens stāstos ir viena – kara pēdas, kara cirstās brūces cilvēka miesā un dvēselē. Karš sevi atgādina vai nu kā ķermenī iestrēguši lode (stāstā "Jumts"), vai kara gados iegūta hroniska slimība (stāsts "Es nepratu peldēt"), vai vainas apziņas izraisīta psihiska trauma ("Bēglis"). Tās var būt arī sāpes par mīļota cilvēka zaudējumu, tā piemiņas glabāšana ("Trīs egles"). Visnotaļ mūsdienu tematikai veltītajam darbam "Smaids zem bērziem" vijas cauri motīvs par partizāņu gaitās kritušo stāsta centrālās varones Aldas tēvu.
Šī nozīmīgā problēma parasti risināta virspusēji un pabanāli, nereti iemudžināta sarežģītās un mazticamās sižetiskās peripetijās."
Salceviča, Ilona. Trīs jauni stāsti. Karogs, Nr. 10, 01.10.1978.

literāts

Akots

Rīgas Komercskola
Rīga

28.09.1984
Rīgas Pirmie Meža kapi