PAR DZEJOĻU KRĀJUMU "LABI" (ATĒNA, 2005)
"Autors speras pāri literatūras robežām paceltu galvu, kājas viņam nepagurst (literatūras teritorijas patiešām plašas), rīmē un provocē tik nepoētiski, ka neko daudz cūciskāk vairs nav iespējams, bet poētisko provokāciju klasiķi Rokpelnis un Zirnis stūrī sarkst un samulsuši klusē. Droši vien nav liela jēga kārtējo reizi teoretizēt par to, ka šādi pekstiņi iz profānās kultūras sfēras gluži automātiski iekļaujas „augstajā” kultūrā – un, ja ne citādi, tad vismaz var kalpot par atspēriena punktu aizraujošām diskusijām par kultūras robežu mainību un plūstamību. Turklāt autors lāgiem izrīkojas diezgan rafinēti, starp monumentālajām maucībām ieslēpdams alūzijas uz tuvām un tālām teritorijām (absurda dzeja, Harmss, bērnu skaitāmpantiņi, sabiedrisko tualešu sienu grafiti; kāds lasītājs, atšķiris grāmatu, uzreiz uzķēra asociāciju ar rastamanu subkultūru, kas man bija paslīdējusi garām nemanīta)."
Berelis, Guntis. Guntis Berelis vērtē. Karogs, Nr. 11, 2005.
PAR ĪSPROZAS KRĀJUMU "TENKAS" (ASCENDUM, 2012)
"Krājumam raksturīgā asprātība latviešu literatūrā ir gauži reta parādība, un ar to vien jau pietiktu, lai šī grāmata būtu pelnījusi īpašu ievērību. Taču tā savu vērtību nezaudētu, pat ja absurda un komiskas literatūras mums netrūktu. Brīžiem "Tenkas" (līdzīgi kā Ilmāra Šlāpina anekdotes par Raini un citiem latviešu rakstniekiem) tuvojas izcilajai Harmsa absurda poētikai, turklāt, joprojām raugoties latviešu literatūras kontekstā, jāteic, ka pat vairāk nekā Māra Bērziņa mēģinājumi absurda literatūrā, kuru sakarā tiešu Harmsa ietekmi atzinis pats autors. Bet, galvenais, pati Bargā poētika, jo īpaši tās realizācija raupjajās un rupjajās tenkās, ir pietiekami oriģināla un veiksmīga pati par sevi."
Leinerts, Dainis. Tenka, ko ar roku ierakstīt aiz atrunas. Latvju Teksti, Nr. 1, 2013.
PAR ROMĀNU "PLIKIE RUKŠI" (ZVAIGZNE ABC, 2017)
"Literatūras vēsture māca, ka rakstnieki fantazēšanu vienā brīdī mēdz nomainīt ar autobiogrāfisku vēstījumu, tā radot atskaites punktu, pēc kura vērtēt viņu publisko tēlu. Zinot Bargā nevēlēšanos aprakstītajiem notikumiem piedēvēt patiesības raksturu, pirmajā mirklī šķiet nepareizi uzlūkot viņu kā minētās tendences piemēru, tomēr viņa stils vieš uzticību, par spīti jebkurām atrunām, un arī draugu, elku, vietu un notikumu kosmoloģija atstāj autentiska veseluma iespaidu – tam visam pa vidu arī pats Bargais ar savu cilvēcisko skatienu un ironiski aizkustinošo pasaules redzējumu. Ja kaut kas ir izdomāts, tad, šķiet, drīzāk tādā nozīmē, kādā izdomāta ir pat reālisma literatūra, proti, ikviens apraksts vienmēr ir tikai literāra konvencija."
Ostups, Artis. Lasiet, un jums taps dots! Delfi, 18.04.2017.