Rainis Remass

Lomas: literatūrkritiķis, literatūrzinātnieks, tulkotājs

15.12.1937 – 07.10.2001

Rainis Remass (1937–2001) – dzejnieks un atdzejotājs. Publicējis
recenzijas par latviešu dzeju, vērtējis atdzejojumus. Argumentēti analizējis
atdzejošanas teorijas un prakses problēmas, pievērsies dzejas uztveres
jautājumiem. Raiņa Remasa literatūrkritiskie raksti izdoti krājumā "Šis
karalauks ir svēts" (1979). Nozīmīgākie dzejoļi un atdzejojumi apkopoti
grāmatā "Ūdenszāles un mokas" (2001).

Darba autors (101)

Sastādītājs (2)

Redaktors (1)

Komentāra autors (2)

Recepcijas persona (12)

Dzimšanas laiks/vieta

15.12.1937

Miršanas laiks/vieta

07.10.2001
Rīga

Personiska informācija

Dzimis 1937. gada 15. decembrī Popes pagasta "Remašos", īstajā vārdā – Rainis Krautmanis. Vārds dots par godu tēva iemīļotākajam dzejniekam Rainim. Pseidonīmu pieņēmis no dzimto māju "Remaši" vārda.

Profesionālā darbība

1959: 16. maijā pirmā publikācija – recenzija "Pārdomas par cilvēku attieksmēm un tieksmēm pēc laimes" laikrakstā "Literatūra un Māksla".

1961: žunālā "Liesma" (Nr. 5) – pirmā dzejoļa "Posteņa maiņa" publikācija.

60. gadu pirmajā pusē: darbojies Ventspils literātu apvienībā.

1965: martā piedalījies Jauno autoru seminārā Rīgā. Izvērtējot jauno autoru sniegumu seminārā,
Māris Čaklais par Raini Remasu raksta: "Aizbrauca uz Ventspili Rainis
Remass, un man nav šaubu par viņu – viņš turpinās strādāt, lai kāda
grūtības gaidītu turpmākajā ceļā. Uz sava darba augļiem reizēm jāgaida
pailgi – savā dzejā Rainis vēl stipri neatraisījies, varbūt arī par maz
strādājis, toties atdzejo daudz un cītīgi. Var strīdēties par atsevišķiem viņa atdzejošanas
principiem, bet izdevniecībai nodotais, kopā ar Imantu Auziņu atdzejotais
Jevgeņija Vinokurova manuskripts liecina, ka laiks un darbs nav velti tērēts.
Rainis ir viens no tiem retajiem literārā darba iesācējiem kurš daudz laika
atdevis valodas apgūšanai – vēl izdevniecībā korektūrā strādājot, spāņu
valodas pulciņā viņš sāka apgūt šo valodu un tagad turpina
pašmācību." (Čaklais, Māris. Viss pašu ziņā. Padomju Jaunatne, 1965, 7.
aprīlis)

Recenziju un rakstu krājums

1979: "Šis karalauks ir svēts"

Dzejas un atdzejas krājums

2001: Ūdenszāles un mokas

Atdzejojumi

No spāņu valodas

1967: Neruda, Pablo. Zvanu avots. (Kopā ar Egilu Plaudi.) Rīga: Liesma.

1979: Neruda, Pablo. Dzeja. (kopā ar Egilu Plaudi, Gundegu Ramosu.) Rīga: Liesma.

No krievu valodas

1966: Vinokurovs, Jevgeņijs. Daudzveidība. Rīga: Liesma.

1983: Simonovs, Konstantīns. Gaidi mani = Жди меня. (Kopā Andri Bergmani, Māri Čaklo, Anatolu Imermani, Pauli Kalbu, Uldi Krastu.) Rīga: Liesma.

1985: Rubcovs, Nikolajs. Lauku zvaigzne= Звезда полей. (Kopā ar Imantu Auziņu.) Rīga: Liesma.

Citātu galerija

Par Raini Remasu

"Viņu [Raini Remasu] pazina, atceras un atcerēsies tie, kas literatūrā ienāca
60., 70. gados. Toreiz Raiņa Remasa skabargainie raksti un recenzijas būtiski
piedalījās dzejas kritikas cīņās un polemikās. Viņš bija arī viens no
nedaudziem, kas sistemātiski rakstīja par atdzeju – recenzijas un plašākas teorētiskas
apceres. Daļa no tā apkopota nelielā grāmatā “Šis karalauks ir svēts” (1979),
cits palicis periodikā. Strādādams “Literatūrā un Mākslā”, pēc tam “Padomju
Jaunatnē”, Rainis Remass veidoja šo izdevumu kritikas virzību, gan pasūtinot
rakstus un meklējot autorus, gan pārrunājot un polemizējot. Mutvārdu diskusijas
redakcijas istabā, kāpņu telpā vai kafejnīcā tolaik bija biežas, jo precīzākas
un vaļsirdīgākas nekā izrediģētais rakstītais vārds. Rainis bija iekaisīgs
polemizētājs, ko pats labprāt skaidroja ar savu lībieša raksturu. Līdzās dzejai
lībiešu liktenis bija tas, kas viņam sāpēja, urdīja – arī par to ir teikts
rakstos un dzejoļos.”

Čaklā, Inta. Rainis Remass (1927.15.XII–2001.7.X). Literatūra un Māksla Latvijā, 2001, 11. oktobrī.