Pēteris Pētersons

Dzimis amatnieka ģimenē.

Pirms dažiem mēnešiem rakstīju "Sējējā" par Pētersona gleznu "Gaujas leja" apcerējumu un tajā brīdī man nevarēja uzklīst doma, ka jau pēc neilga laika man būs jāizpilda skumjais pienākums – nekrologa rakstīšana. Tik tāļu un neiespējams būtu licies šis drūmais notikums. Pētersona dzīvotprieks un dedzība vēl tagad manā prātā nesaistās ar nāvi un kapsētas klusumu, jo par daudz Pētersons mūs bij pieradinājis pie savas jautrības un darbīguma. Mēs viņā nekad nemeklējām pretējās noskaņas, it kā viņam nekas nekaitētu un arī nevarētu kaitēt. Neticamais tagad noticis – Pētersona sirds mitējusies pukstēt... Tik tagad, kad Pētersons jau pārsoļojis veļu valsts slieksni, tik tagad mēs sākam interesēties par nelaiķa dzīvi un par viņa iekšējām cīņām. Un to nav bijis mazums ... Pētersons cēlies no Kokmuižas pagasta. Savu pirmo izglītību tas iegūst Valmieras draudzes un pilsētas skolā. No 1899. gada sākās viņa skolotāja gaitas gan Dikļos, gan Limbažos, gan tālā Pēterpilī. 1908. gadā Pētersons pārceļas uz Rīgu, kur turpina skolotāja darbu. Bet te redzam Pētersonu nogriežamies no uzsāktā ceļa uz daudz tālāku mērķi. Pētersons 1910. gadā iestājās Rīgas pils. mākslas skolā, lai pie Rozentāla, Purvīša un Tillberga studētu glezniecību. Šajā laikā Pētersons nav vairs nekāds jaunais – viņam jau ir 29 gadi. Pēc pieciem gadiem (1915. g.) viņš beidz šo mācības iestādi. Tagad Eiropā plosās lielais karš, kas sajauc arī mūsu dzīvi. Skolas pārce ļas uz Krievijas iekšieni. Pētersona darba lauks tagad Tērbatā, kur tas strādā kā zīmēšanas skolotājs. 1919. gadā Pētersons atgriežas atkal Rīgā un iestājas par paidagogu I pils. ģimnāzijā, sabūdams šajā vietā līdz pat šā gada rudenim. Nelaiķis vairākus gadus blakus skolas darbam strādā arī Latvijas mākslas akadēmijas prof. Purvīša ainavu darbnīcā. Sablīvētais darbs Pētersonu, liekas, nemaz nenogurdina, jo viņš šajā laikā paspēj vēl līdz darboties arī atjaunotajos "Svaros", laikrakstos kā mākslas kritiķis un humorists un Neatkarīgo Mākslinieku vienībā kā aktīvs valdes loceklis (sekretārs). Kā rotaļādamies Pētersons veic visus šos darbus ar vidzemnieka izturību un katrā no šiem dar ba laukiem tas iemanto sirsnīgus pie kritējus. Viņa jautrie feļetoni "Brīvā Zemē" noslēdzas ar grāmatu "Ustuptēva piedzīvojumi", ko izpārdod -40.000 eksemplāros. Nav mums mūsu literātūrā daudz tādu grāmatu, kas tā būtu izķertas. Pētersons visus pēdējos 10 gadus ir cītīgi darbojies arī ainavu glezniecībā. Neatkarīgo izstādēs nekad neiztrūka Pētersona dzīves priecīgās krāsās un liriskā noskaņā veidoto ainavu, kas guva līdzīgu populāritāti publikā, kā viņa humoreskas. Nelaiķa darbus mākslas vēsturnieki nepieskaita pie novātoru daļas, bet nenoliedz arī viņiem īpat nēju pieeju un savdabīgu — tīri Pētersonisku koloritu.
Pētersonam visi šie darba lauki liekas vēl par maziem. Viņš atlicina laiku arī vēl radiofona priekšnesumiem. Te zem Pēterdēla vārda radio klausītāji pazīst viņu kā veiklu balss imitātoru humora pusstundās. Lasīja viņš pats savus darbus, kas bija sakārtoti kā asprātīgi dialogi un darbojošos personu skaits tam nekad grūtības nesagādāja. Vienalga vai divi varoņi, vai pieci, ar visu balss noskaņām tas tika ar savu iedzimto aktiera talantu viegli galā. Kā savās kritikās, tā savos zobgalīgos sacerējumos Pētersons nekad nevienu neiznīcināja; bet tajā pat laikā nepiemirsa arī cīnīties par sev uzstādītu ideālu — nopietnu latvisku mākslu un dzīves priecīgu un tajā pat laikā dziļu, saturīgu un godīgu sadzīvi. Tagad beigusi pukstēt šī laipnā un dzīves priecīgā darbinieka sirds un nodzisis no Pēterdēla vaiga viņa mīļais smaids... Skumji..

Jēkabs Bīne. Pēterim Pētersonam aizejot. Sējējs, Nr.12 (01.12.1937)

Pēteris Pētersons izvadīts smiltainē Sērām tērptajā Rīgas pilsētas angļu ģimnāzijas aulā pie aizsaulē aizgājušā skolotāja, mākslinieka un rakstnieka Pētera Pētersona šķirsta vakar pulcējās darba biedri, draugi un audzēkņi. Apklusušas bija citkārt skaļās skolēnu čalas. Pie šķirsta aulā stāvēja mākslinieku un skolotāju goda ierinda un klusiem soļiem pavadītāju saime pulcējās uz svinīgp izvadīšanas aktu. Skolēnu orķestris spēlēja sēru dziesmas. Mācītājs Feders pieminēja iemīļoto audzinātāju, mākslinieku un krietno darba biedru, cildinādams viņa darba un tēvzemes mīlestību. Skolēnu koris dziedāja sēru tautas dziesmu, tad šķirstu iznesa pēdējam ceļam uz Meža kapiem. Aiz šķirsta nesa angļu ģimnāzijas karogu un tam sekoja visa skolas saime un pavadītāju pulks. Kapa runai par pamatu mācītājs Feders ņēma vārdus: "Mīlestība nekad nebeidzas" . – Uz svaigās kapa kopas pirmo vaiņagu noliekot ģimnāzijas direktors J. Lapiņš runāja par aizgājušā darba mīlestību un centieniem skolā un sabiedrībā. Latvijas radiofana pārstāvis E. Freivalds pieminēja aizgājušo kā sirdsskaidru cilvēku. Latvijas preses biedrības ziedus nesa valdes locekļi – Līgotņu Jēkabs un O. Nonācs, Neatkarīgo mākslinieku biedrības – E. Brastiņš, izdevniecības akciju sabiedrības "Zeme" , laikrakstu – "Brīvā Zeme", "Rīts", "Tēvijas Sargs" un "Sējējs" – R. Dēliņš, Latviešu mākslinieku biedrības – A. Apinis. Vēl daudz ziediem un sirsnīgiem vārdiem atvadījās darba biedri un audzēkņi, un, kad pavadītāji sāka izklīst, kapu priedes jau grima vakara krēslā.

Rīts, Nr.325 (26.11.1937)

gleznotājs
literāts
pedagogs

Pēterdēls

Valmieras draudzes skola
Valmiera

Valmieras pilsētas skola
Valmiera
ieguvis tautskolotāja tiesības

1921–1926
Latvijas Mākslas akadēmija
Gogoļa iela 3, Rīga
Studējis, izstājies.

1907–1908
Sanktpēterburga
zīmēšanas skolotājs Pēterburgas Sv. Pētera baznīcas skolā

09.1908–1909
Rīgas latviešu izglītības biedrības pamatskola
Rīga
zīmēšanas skolotājs

1910–1919
Pētera I reālskola
Kronvalda bulvāris 1, Rīga

1919–1937
Rīgas pilsētas 1. ģimnāzija
Raiņa bulvāris 8, Rīga

1914–1918
Pētera I reālskola
Tartu

Rīgas Pirmie Meža kapi