Pēteris Liepiņš

Dzimis lauksaimnieka ģimenē. Bijis lauksaimnieks Ārlavas pagasta Pūņu Jaunmuižā.
1904–1905: piedalījies Krievijas–Japānas karā.
1914–1918: piedalījies Pirmajā pasaules karā.

Darbība literatūrā
1900: pirmā publikācija – stāsts "Sapņi pagājībā" almanahā "Jauna raža".
Pētera Liepiņa stāstos nereti reāla tēlojuma un mistiskas, simboliskas noslēpumainības savijums. Viņš pievērsies arī reliģiskas tematikas apdarei ("Liela diena", "Savu māsu es satiku noplīsušu" u. c. stāsti).

"Pirmais stāsts "Sapņi pagājībā" ("Jaunā Ražā" IV 1900.) tuvs Eglīša "Zilā cietuma" stāstiem gan garā, gan izteiksmē, kas Liepiņām tomēr vienkāršāka un koncentrētāka nekā Eglītim tai laikā. [..] L. gabaliņos nav tādas dīvainas sintakses, tādu neparastu vārdu un teikumu konstrukciju, kāda tai laikā Eglītim un Fallijam. Liepiņām izteiksme vienkārša, parasta, skaidra, bet toties savāds un neizprotams tas, par ko stāstīts. [..]
1931. g. iznāca viņa "Kapu kopiņas", vienīgā L. grāmata un tur bija dzejoļi. Tie nu tomēr krietni zemākas kvalitātes nekā viņa stāsti. Dzejoļi ir stipri primitīvi, lai gan tūliņ jāteic: tas nav banāls, tas ir savāds, īpatnējs primitīvisms. Tomēr mīļāk apsveicams būtu bijis L. agrāko stāstu kopojums. "Kapu kopiņas" šķirstot mazliet uzmācās pat domas: tas būs kāds cits Pēteris Liepiņš. Bet izteiksme dzejoļos tomēr "liepiņiska"."

Ērmanis, Pēteris. Tie, kam nav grāmatu. Burtnieks, Nr. 12, 1933, 1. dec., 940.–941. lpp.Pēteris Liepiņš, kurš pirms 25 gadiem laida klajā savus pirmos mēģinājumus rakstniecībā, pievienojams tai rakstnieku grupai, kas savas spējas un individualitāti nav pilnīgi parādījuši, nedz ari noveduši viņu attīstību līdz galam. lespiezdami pa retam periodikā savus prozas vai dzejas darbus, viņi vērsuši, īpaši sākumā, uz sev literatūras aprindu uzmanību, nodibinājuši cerības, bet tad vai nu pavisam apklusuši vai ari kļuvuši tik saraustīti un bāli, ka jaunlaiku literatūras bagātībā nav vairs saskatāmi. Pamirdzējis savā laikā pa Sniegoņa, Mētras, Birznieku Latiņas, Mākoņa, J. Ezera, K. Pūriņa, Violas, Šmidtu Jāņa (Amerikā) un citu glezniņai, bet tas ir viss, kas tos liek atcerēties. Pēteris Liepiņš starp viņiem tas simpātiskākais un spilgtākais, izcilākais nevien darbos, bet ari savā oriģinelā personībā. Un tomēr jāatzīst, ka ari viņš plašākām aprindām pilnīgi svešs. Jau sākot ar 1900. gadu līdz pat pasaules kara sākumam, viņš laidis šad un tad klajā periodikā pa skicei, tēlojumam vai stāstam, kas ieturēti impresionistiskos vilcienos. Dažiem no tiem pat dzīva un raksturīga fabula svaigs uztvērums, māksliniecisks veidojums, piem. stāstos Klintis (1910), Siksnis (1913), Ziemas naktis (1914), Patiesība un taisnība (1914)."

D. Latvju Grāmata, Nr. 6, 1925, 1. nov., 460. lpp.

rakstnieks

Austriņš

Patkules pagastskola
Patkule

Lazdonas ministrijas skola
Lazdona

Lazdona
Apbedīts Lazdonas kapos.