Pēteris Epermanis

Sakārtojis neizdotus dzejoļu krājumus "Mākoņu ceļš", "Sila dzeguze", "Klusuma aka", "Rudens dziesma", "Glāsts", "Dziesma par smilgu", "Ciemā pie Antonijas", "Poēmas" (visi 1944), "Vecums", "Viršu dārzs", "Kamene", "Zvejnieks upē nobridies", "Vēja zirdziņš", "Ziemeļzeme", "Tonīte", "Trīs poēmas", "Antonija" (visi 1945), "Viršu dārzs", "Ūdeņi runā" (abi 1946), "Teikas un balādes" (1947), "Skaidrība", "Mīlas ugunis", "Dzidrais avots", "Lapu melodijas" (visi 1951), "Saules putni" (1955) u.c. (manuskripti pie dzejnieka atraitnes Antonijas Epermanes un Limbažu muzejā).

Par dzejoļu krājumu "Mana Solveiga". K. Paucīša apgāds, 1937

"Arī Epermaņa nelielajā krājumiņā (40. lp.), ir vienīgi mīlestības lirika. Viņš jau pats deklarē: "Es gribu šai telpā ap tevi vien klaiņot un skaistumam tavam un mīļai tik daiņot" (6.). Ja Epermanis būtu dzīvojis pagājušā gadu simteņa 80. gados, to droši vien atzīmētu visas literātūras vēsturēs. Tagadējos apstākļos lieta citā. Epermanī vēl ļoti grūti saskatīt kaut kādu noteiktu, īpatu seju. Kaut kas no Skalbes, Sudrabkalna, Bārdas, Grēviņa, Ziemeļnieka, Plūdoņa un vēl citiem. — Valodu iekļaut pantmērā, to Epermanis prot gluži labi, atskaitot dažas neveiklākas vie tas, piem,: "Kā putns pret pavasari skriet" (7). Retās vietās nemotivēti pār mainīta vārdu kārtība: "Kas vienmēr skaņās savās apburts klīst" (5). Gluži labi varēja teikt: "... savās skaņās apburts klīst". Panta celtnē Epermanis labprāt atļaujas brīvību. Vairākos gadījumos viņš te sasniedz īsti patīkamu vie glumu, piem.: Bij pagātne laiks mani pametis Tu nāci Un izdzēsi rētas. Savu sapni pats sevī nu atradis, Plūst dienas man gaišas Un svētas. (27). Bet jau šinī paraugā redzams, ka panta grāciozitātes dēļ upurēta izteiks mes skaidrība: kas ir savu sapni atradis? — Citos gadījumos brīvā panta rindu veidojumam nav nekāda loģiska pamatojuma: Es gribu būt kluss. Tik kluss Kā ši aka. (7). Te taču "Tik kluss" katrā ziņā jāpārnes no pirmās rindas beigām uz otrās rindas sākumu. Epermaņa stilā vēl daudz neskaidru vietu un aklās fantāzijas paraugu: "Tu zvaigznes izklāji (?) un pusnakts debesis" (10). — "Mani nāktu tu pavadīt kā lapu zargalā augstā (14.). Citādi Epermaņa stils ieturēts intimos, klusinātos toņos.

Trīs liriķi–iesācēji. Daugava, Nr.5 (01.05.1937)
Pēteris Epermanis no man priekšā esošo četru grāmatiņu autoriem liekas visvairāk apbalvots ar lirisko jušanu. Savai dzejai viņš centies dot piemērotu ietērpu, tāpēc viņa glī to grāmatu patīkami ņemt rokā; arī sliktas dzejas uz laba papīra izskatās citādi, nekā uz neglīta. Epermanis staigā vecos, izmītos lirikas ceļus. Viņš ir Fr. Bārdas un Ziemeļnieka skolnieks un, būdams bez sevišķiem formas sasniegumiem, dzied veco ilgošanās dziesmu pēc mīlas, šķīstas un bezmiesīgas. Šis transcendentāls temats pāriet no viena dzejnieka uz otru un nebeidzas nekad, un pie viņa tīkami pakavēties tikai, ja atrasts jauns veids šo jūtu izteiksmei, ja ir skaudrums un īpatnība formai un ja pats priekšstats ir rādīts citādā gaismā. Epermaņa dzejām ir zināms dzies mains plūdums, tāds viegls glaudīgums, kā muzikāla pieskaņa. Viņš savu Solveigu, mūžīao gaidītāju un sapņotāju, skata diezgan saulainā gaismā, pavasara un vasaras ietvarā, ziedu apņemtu un bišu apdūktu un tai ziņā patīkami atšķiras no turošās nezināmās paudējiem. Viņš vienmēr atkārto: „Es tevi mīlu tā kā saule mīl to dienu, kad sapņu pasakā tu ej ar mani vienu". (8. lapp.). Bet vietām viņš pārtrauc savu sapņaino dziesmainību ar pilsē tas dzejnieku drastiku: „Vai sapņiem vajadzī gas iebraukšanas vizas," « Tev sirdi pasniegšu kā porcelāna šķīvi", kas skarbi un nevajadzī gi izjauc vienību. Jāteic, ka Epermaņa krāju miņš mūžīgajā Salveigas dziesmā jaunas skanas neienes, bet pats par sevi nav visai slikts.

Jānis Veselis. Četri iesācēji. Brīvā Zeme, Nr.6 (09.01.1937)

literāts