Pēteris Aigars

Dzimis krodzinieka ģimenē.

LITERĀRĀ DARBĪBA

1928: pirmā publikācija – dzejolis "Vakars jūrmalā" žurn. "Jauno Lira", 7. numurs.

LITERĀRIE DARBI

Dzejas krājumi
1932: "Mans marts".
1935: "Rīta balādes".
1937: "Mākoņu dzirnas".
1939: "Zvaigznes un sniegs".
1949: "Karogs jānes atpakaļ".
1952: "Draudzīgais tālums".
1962: "Gājiens uz tautieša namu".
1964: "Raksts ozola mizā".
1968: poēma "Sarkanais vilciens", tulkojums arī angļu, franču, spāņu un vācu valodā.
1969: "Zaļie zīmneši".
1995: izlase "Katedrāles".

Darbi bērniem
1937: "Mana mīļā ABC".
1937: "Drošais gailēns".
1942: "Klausi, ko māte saka".
1943: "Gudrais dēls".
1947: "Kurbads".

Stāstu krājumi
1938: "Saulainās velēnas".
1943: "Vīgriežu vasara".
1948: "Labais malums".

Romāni
1947: "Dienišķā maize".
1951: "Lietuvēna dzīres".
1954: "Līgodama upe nesa".
1966: "Atkusnis sākās oktobrī".

No krievu valodas atdzejojis Annas Ahmatovas poēmu "Rekviēms" (1968).

1960–1962: dzejoļi angļu valodā Rūtas Spīrsas atdzejā publicēti izdevumā "Zintis".

DARBĪBA ŽURNĀLISTIKĀ

1929–1940: žurnāla "Daugava" līdzstrādnieks.
1933–1934: laikraksta "Centra Balss" atbildīgais redaktors.
1934–1940: strādājis laikrakstā "Jaunākās Ziņas".
1946: rotētā Giftenes latviešu bēgļu nometnes žurnāla "Laiks" redaktors.
1961–1964: laikraksta "Londonas Avīze" redaktors.

Rakstījis recenzijas un apceres par Rūdolfu Blaumani, Antonu Bārdu, Ādolfu Ersu, Jāni Jaunsudrabiņu, Rūtu Skujiņu, Augustu Saulieti, Kārli Skalbi, Jāni Veseli un citiem. Publicējis daudzus politiska satura rakstus par latviešu trimdas problēmām un citiem jautājumiem.

1942: tulkojis Gerharda Hauptmaņa lugu "Zelta arpa"; izrādīta Rīgas Dramatiskajā teātrī.

PAR PĒTERA AIGARA DAIĻRADI

"Aigara visi darbi atšķiras ar izcilu lietišķību un konkrētību. Viņš ir jaunreālists. Vispār – ārup vērsta individualitāte, bez tā saucamām pārpersonīgām problēmām."

Grīns, Jānis. Pēteris Aigars pusmūžā. Daugavas Vanagi, 1954, Nr. 5.

PAR DZEJAS KRĀJUMU "MĀKOŅU DZIRNAS" (1937)

"Pēteris Aigars nācis klajā ar jaunu dzejoļkrājumu, kas gan nav vairs tik tiešs un svaigs kā pirmie, bet toties vīrišķīgāks, vētraināks un gudrāks. Pēteris Aigars pieder pie tās jauno dzejnieku grupas, kas nodevusies ārējās dabas, dzīves un vēsturisko notikumu apdzejošanas un notēlošanas. Viņi pie tam lieto arī parasto sadzīves leksikonu, bez kādiem paša valodas meklējumiem. [..] Aigars ir gan dzejnieks no Dieva žēlastības, no kura daudz var prasīt un sagaidīt, ja vien viņš atradis pareizo ceļu uz meistarību, kas, diemžēl, katram dzejniekam citāds un pašam jāatrod, jo iemācīt pēc paraugiem to nevar. Rādās, ka Aigars būs neapzinīgs jūtu dzejnieks kāds bija Akuraters, un analizēs ceļi galvu lauzīt viņam veltīgs darbs. Viņam tikai jāiejūtas un jāiestrādājas aizvien kuplāki valodā, smalkā kā stilā, lai nepieskartos ikdienai, kā vēl dažreiz gadās. [..] Vismazāk dzejiski un pārliecinoši gribētie, neskaidrie laikmetiskie dzejoļi, bet arī starp tiem īsākie, balādiskie pieņemami, kā Kalpakiešu balāde, Novembra balāde, Suminājums, bet šos pārspēj brīvi fantastiskie – Kurpnieka stāsts, Kara zirgs, Sirmais ungāru vērsis, kur jaunais dzejnieks tver jau lielus plašumus, rādīdams dziļāku dzīves gudrību koncentrētos tēlojumos, gan vēl stipri episki garā."

V. Eg. Mākoņu dzirnas. Rīts, 1938, 13. febr.

PAR STĀSTU KRĀJUMU "SAULAINĀS VELĒNAS" (1938)

" Par Aigara prozu var sacīt gandrīz to pašu, ko par viņa dzeju. Pretēji autoriem, kuru dzeja un proza viena otru it kā papildina, viņš palicis uzticīgs savai rāmai, saulainai dzīves uztverei un stilam. Viņa stāstu valoda ir plūstoša, viegla, brīžam rotaļīga, bet vienmēr izlīdzināta, dzidra, bez pārblīvējumiem, bez skarbiem akcentiem, bet arī bez kaislākas smeldzes vai trauksmes; tā ir tā pati sāpīgā, muzikālā, neuztrauktā valoda, kas rit viņa pantos. Un tāpat kā dzejas, arī prozas saturs un tēli ir optimisma pilni. [..] Aizvēruši "Saulainās velēnas", liekas, esam šķirstījuši pasteļgleznu albumu, daudzas ainas, daudzi zīmīgi skicēti likteņi slīdējuši gar mūsu acīm, un neviens skarbs vai Izaicinošs tonis nav traucējis viņu viegli dzidro ritēšanu."

Eglītis, Anšlavs. Pētera Aigara "Saulainās velēnas". Brīvā Zeme, 1939, 25. febr.

PAR ROMĀNU "DIENIŠĶĀ MAIZE" (1948)

"Šis ir Aigara pirmais romāns, un būtu pārsteigums, ja aicināts liriķis tanī uzrādītu vienā rāvienā līdzīgus panākumus. Tomēr darbs apliecina tās pašas simpātiskās īpašības, kas piemīt Aigara līdz šim rakstītai prozai – stāstiem un tēlojumiem – skaidru un dzīvu reālistisku tēlojumu, izlīdzinātu izteiksmi un vijīgu valodu, kā arī samērā veiklu fābulas risinājumu. Bet pamatproblēma – kā visu šo vielas, žanra ainu, intrigu iemezglojumu, raksturu tēlojumu celtni sasaistīt mērķtiecīgā, noapaļotā prozas darbā, kas pietiekami iespaidīgi dotu no šāda mākslas darba gaidīto paliekamo pārdzīvojumu, pilnīgi nav atrisināta. Tāpēc arī šis romāns nevar pārspēt autora agrāk rakstītos zemnieku stāstus, kas joprojām paliek viņa prozas izcilākie paraugi".

Raisters, Ēriks. Dienišķā maize. Ceļš, 1948, Nr. 1.

PAR STĀSTU KRĀJUMU "LABAIS MALUMS" (1948)

"P. Aigaru kā stāstnieku vispār raksturo īstenības skatījuma psicholoģiskais traktējums, pie kam autors attieksmē pret tēlojamām parādībām ieņem no sevis distancētu, objektīvu pozīciju. Tikai ziņā psicholoģisms viņam vēl lāgā nepadodas: nevis tēlojamās personas pašas izraisa savu pārdzīvojumu gammas, bet autors visbiežāk izlīdzas ar savu aprakstu. [..] P. Aigara tēlojuma valoda ir vienkārša, tā dod gan labi uzskatāmas gleznas, taču bez spilgtākas stila dzirksts. Šķiet, nebūtu par ļaunu to padarīt dzīvāku ar metaforisku, figūrālu spraigumu. [..] Stāstu kompozīcijā P. Aigars neatkārtojas, kā tas nereti vērojams mūsu jaunāko stāstnieku un novelistu darbos: atradis reiz izdevīgu veidojumu, dažs to pēc tam nebeidz atkārtot līdzīgās variācijās. P. Aigara grāmatā katram stāstam ir savādi meti, katram savs noapaļojums un beigu akcents. "

Dziļleja, Kārlis. Labais malums. Latviešu Ziņas, 1948, 28. aug.

PAR DZEJAS KRĀJUMU "DRAUDZĪGAIS TĀLUMS" (1952)

"Sapņi un ticība nākotnei, baigi gada pārdzīvojumi, trimdinieka sāpes un vientulība, atmiņas par Rīgas un Latvijas dabas skaistumu – tie Aigara patriotiskās dzejas motīvi. Patētika vijas ar dramatisku tēlojumu un smalku lirismu, vispilnīgāk sātā. Bet vērojot tagadni ar tās viltīgajām politiskajām spēlēm ap mums, dzejnieka rūgtums izteicas spēcīgi allegoriskā satīrā."

Sproģere, Ofēlija. Draudzīgais tālums. Latvija, 1953, 31. janv.

PAR ROMĀNU "LĪGODAMA UPE NESA" (1954)

""Līgodama upe nesa" pēc sava rakstura un noskaņas vislabāk būtu apzīmējams par pastorālo romānu Protams, tajā nedarbojas gani – to laiks jau sen ir garām! Bet tas ir divu jauniešu romāns "viena vasaras sapņa" apjomā un pie tam romantiskas idilles mērogā, neskatoties uz to, ka neviens no jauniešiem nav "dabas bērns", ne pēc sava sociālā stāvokļa, nedz sev uzstādītiem ideāliem."

Dambergs, Valdemārs. Līgodama upe nesa. Londonas Avīze, 1955, 22. apr.

PAR DZEJAS KRĀJUMU "GĀJIENS UZ TAUTIEŠA NAMU" (1963)

"Pētera Aigara uz tautieša namu" ir patīkams atspirdzinājums. Dzejnieks mums rāda laikmetīgas problēmas mūsu trimdas sadzīves likstas un skata skaisto Dieva pasauli (vienalga kādā zemes nostūrī arī viņš būtu) ar latvieša dziesminieka acīm. Aigars, kā jau īstens mākslinieks, uz mūsu pārdzīvojumiem raugās no ārpuses, bet šī skatīšanās no ārpuses ir kā spogulis, kurā redzam patiesību. Citiem vārdiem, es vēlētos teikt, ka, neskatoties uz stāvēšanu ārpusē, Aigars ar savu dzeju ir daļa no mums – dzejnieks un tauta ir nedalāmi! [..] Ja dzejnieks savās satīrās rāda mūsu un pasaules greizību, ja viņa pantos ir dzēlīgums, tad šis dzēlīgums ir kā rūgtas zāles, kuras gan uz brīdi kož, bet kuras ārstē. [..] Cauri visam dzejoļu krājumam vijas divas pamattēmas – cilvēka attieksmes pret dabu un sabiedrību. Ja Pēteris Aigars ir ticis apzīmēts par Latvijas dabas dzejnieku, tad tagad viņš blakus tam ir kļuvis universāls, tomēr nezaudēdams savu latviskumu. Daudzos gadījumos dzejnieks raksta kā sapnī. Lasītājs redz šo dzejnieka sapni, kurš kā redzes glezna, maigās krāsās, ielogots spēcīgā ticības ielogā. Laikmetīga dzejnieka grūtākai uzdevums ir nezaudēt savu subjektīvo pasaules skatījumu, kas tomēr ir arī objektīvs. Tas nozīmē ka, ja modernam dzejniekam ir atļauts ar savām izjūtām atstāt visu lasītāja ziņā, tad laikmetīgam dzejniekam lasītājs jāizvada cauri visām pārdzīvojumu dimensijām nezaudējot sakaru ar reālo dzīvi. Pētera Aigara dzeja ir tilts starp moderno un laikmetīgo dzeju."

Zariņš, Guntis. Mūžam nav bijis no vārdiem man baiļu. Londonas Avīze, 1963, 14. jūn.

literatūrkritiķis
literatūrzinātnieks
rakstnieks

Herberts Tērmanis