Pāvils Klāns

Dzimis laikraksta "Liepājas Atbalss" redaktora, kādreizējā jaunstrāvnieka Jāņa Kovaļevska ģimenē. Māsa rakstniece un gleznotāja Margarita Kovaļevska.

1915: 1. pasaules kara gados kopā ar ģimeni devies bēgļu gaitās uz Krieviju, pēc tēva – tolaik Latvijas Republikas goda konsula Krimā – apcietināšanas un nonāvēšanas (1921) ar pārējiem ģimenes locekļiem atgriezies Latvijā.
Mācoties Jelgavas 2. valsts ģimnāzijā, apguvis klavierspēli; interesi par mūziku rosinājuši šajā skolā rīkotie mūzikas vakari. Paralēli tieslietu studijām Latvijas Universitātē apguvis ērģeļu spēli, Kara skolā vadījis vokālo dubultkvartetu. Dziedājis korī Dziesmuvara, kā arī studentu dubultkvartetā Tēvu zeme.

1944: devies bēgļu gaitās uz Vāciju, vēlāk dzīvoja Kopenhāgenā Dānijā.
Precējies ar gleznotāju Ernu Geistauti; pēc sievas nāves 1976: apprecējās otrreiz ar Līviju Kaufmani.

1962: devās ekspedīcijā uz Āfriku, lai strādātu pie televīzijas filmas. Apmeklēja 12 zemes: Ruandu-Urundi, Ugandu, Kongo, Angolu, Kodēziju, Katanku, Keniju, Sudānu un citas. Āfrikā Pāvils Klāns ar Ernu Geistauti pavadīja gandrīz gadu. Laiks, Nr.22 (17.03.1962)

No 1935: publicējis recenzijas par mūzikas dzīvi laikrakstos Rīts un Tēvijas Sargs.
Rakstījis mūzikas tematikai veltītus rakstus trimdas izdevumos Latvija un Laiks.
1973: izdots biogrāfisks pētījums par vijolnieku Arvīdu Norīti; tas būtisks ieguldījums latviešu atskaņotājmākslas vēstures izpētē.

Literārie darbi
1940: noveļu un stāstu krājums "Pusnakts viesis".
1944: noveļu un stāstu krājums "Sīkums".
1946: noveļu krājums "Salgales madonna" (Kemptene: V. Štāla apgāds).
1946: novele "Burvība".
1946: novele "Sāts".
1946: miniatūru krājums "Dzimtenes ainavas".
1949: miniatūru krājums "Greizie rati".
1954: romāns "Rūsa".
1957: romāns "Sirilundas atgriešanās".
1961: dokumentālā grāmata "Rīga retour".
1963: ceļojumu grāmata "Sveicināta Āfrika".
1964: ceļojumu grāmata "Safari".
1968: apceres par Latvijas vēsturi "Karsta dzelzs".
1975: atmiņas par Latvijas karaskolu "Kadet, uguni!".

Darbi citās valodās
1962: romāns"Flammende himmel" (romāns "Rūsa") dāņu valodā.
1970: eseju krājums "Fremmed - i et ardet land" ("Svešinieks citā zemē") dāņu valodā.

Tulkotājs
1959: Boriss Pasternaks "Doktors Živago", tulkojums no krievu valodas (Kopenhāgena: Imanta).
1962: Hans Grāfs von Lēndorfs "Austrumprūsijas dienasgrāmata", tulkojums no vācu valodas (Kopenhāgena: Imanta).
1964: Pauls Karells "Barbadosa: karagājiens uz Krieviju", tulkojums no vācu valodas (Bruklina: Grāmatu Draugs).
1966: Arturs Konte "Pasaules dalīšana: Jalta 1945".
1967: Pauls Karells "Sadedzināta zeme: kauja starp Volgu un Vislu", tulkojums no vācu valodas (Bruklina: Grāmatu Draugs).
1971: Ivars Sīlis "Kamanu sliedes aizputina", tulkojums no dāņu valodas (Bruklina: Grāmatu Draugs).

Par noveļu un stāstu krājumu "Pusnakts viesi" (1940)

"Klānam maz rūp interesants un veikls fabulas samezglojums, kādas problēmas risinājums vai rakstura pārtapšana, bet vispirms — atsevišķu līdz apmātībai vai afektam kāpinātu jūtu stāvokļa notēlojumi. Mīlestība, ilgas, bēdas, bailes — ir Klāna iemīļotie pārdzīvojumi. Pārdzīvojuma secīgā tapšana laikā vai jūtu rašanās cēloniskais sakars, psihiskā motivācija izpaužas vājāk. [..] Mīlestība un liktenis ir tie būtiskie motīvi, kas pārvalda noveļu krājumu. Mīlestība notēlota gan kā apmātība, greizsirdības dedzināta, līdz ārprātam sakāpināta kaislība; gan kā bezgalīgas ilgas; gan kā lepnas un iespītīgi slēptas jūtas, kas piepildās pēc ilgiem gadiem ar dziļu un skaidru spēku; gan kā liktenīga vara, kas cilvēcīgo dvēseli iegremdē svētlaimīgā neatmaņā; gan kā neiznīcināmas mokas, kas izķēmo un sakropļo harmoniskāko un skaidrāko būti. Ar mīlestību nešķirami saistās liktenība. Pati mīlestība Klānam nekad nav nejaušība, rotaļa, epizods, bet sāpīgs un bargs, baiguma pilns vienreizīgs liktenis. Visus Klāna varoņus pavada liktenības elpa — kas parādās visdažādākos kāpinājumos — kā tikko tverama nojausma, neparastas situācijas ierosināta mistika vai kā skaidri apzināta un formulēta vara, nolikums, kas akli jāpiepilda. [..] Visumā Klāna stils ir bez pretenzijām uz pašvērtību kā estētiķu grupai, un pagaidām viņa māksla saista vairāk ar satura elementiem.
Dagda, Anna. Pusnakts viesi. Pāvila Klāna noveles. Latvju Mēnešraksts, Nr.6 (01.01.1943)

Par noveļu krājumu "Salgales madonna" (1946)

"Klāna noveļu krājums ir rūpīgi noskaņots, tā 3 sacerējumi ir viena lējuma darbi un labi atklāj rakstnieka sasniegumus un viņa īpatnības. Atzīmēsim tūlīt, ka Klāns strādā nopietni kā centīgs gleznotājs mērķtiecīgi aplēstiem otas skārieniem, ka viņš neatlaidīgi cīnās ar valodu, prot to jau locīt un sasniedzis izkoptu izteiksmi. [..] Viņš neskata pasauli kā stāstnieks. Klāna stāstos nav notikuma. Tas, ko autors rāda, ir vide un darbotājās cilvēka dvēseles no s k a ņ a kādā spraigā situācijā. Vidi rakstnieks rāda ļoti spilgti, ļoti tēlaini. Turklāt vide nemitīgi it kā izkausēta, it kā pārlauzta dvēseles noskaņā, piestrāvota ar pārdzīvojumu. Tādēļ izteiksme nežēlīgi metaforiska. Rodas kaut kas, ko varētu saukt par tēlojumu. Un tēlošana visu laiku ir pašmērķīga. Situācija neizraisa darbību, paliek sastingusi. Visos šī krājuma tēlojumos situācija rodas no kādas nepiepildāmas mīlestības, kas nostāda sarežģītās attiecībās 2-3 cilvēkus. Viss ir kā pielādēts, piesātināts ar jutoņas spraigumu. Bet spraigums paliek, tas neizlādējas, tas nepārvēršas darbībā (glezniecībai, nevis dzejai atbilstošs pasaules skatījums). [..] Klāna izaugšana no mūsu rakstniecības pēdējo gadu parādībām redzama ļoti skaidri. Visu viņu laikabiedru dzejai kopīgo - lielākā vai mazākā mēra darbības trūkumu - Klāns patur, pārējās īpatnības - konstruēšanu, dekorātīvo aistētizēšanu, pārdzīvojumu, sliecību uz jutoņu un noskaņu - sakausēdams un krustodams īsti episka darbība - notikums - nekad nav individuāla norise, bet pārindividuāla. īstam epiķim darbība nav izskaidrojamais vai neizskaidrojamais, bet dotais. Tas, no kā iziet, nevis tas, pie kā pienāk."
Kalve, Vītauts. Salgales Madonna. Latvija, Nr.48 (04.07.1947)

Par miniatūru krājumu "Greizie rati" (Gincburga: apgāds Latvija, 1949)

"Pāvils Klāns sakārtojis savas 33 "dzimtenei ainavas miniatūrā" pēc gada laikiem. Trimdinieka atmiņu smeldza ir tā "sāls", kas piešķir katram ainavas sīkumam kādu sevišķu nozīmību. Klāna stils ir Izkopts, dzidrs, ar to ritmisko, rotaļīgo plūdumu, ar kādu mūsu jaunākajā prozā var lepoties vienīgi vēl Knuts Lesiņš. Šis plūdums arī nepieciešams, lai mazajai formai piešķirtu viengabalainību. Klāna salīdzinājumi un epiteti ir svaigi, bet tīši klusināti, lai neiztraucētu trauslās noskaņas, jo šajās "ainavās" nav kontrastu, tikai nianses. Klāna stila prasmi vislabāk var vērot no tā, cik ātri, dažiem neuzmācīgi akcentētiem, parasti strupiem teikumiem viņš rada vēlamo gaisotni un noskanu, ka arī no miniatūru beigu rindām, kas allaž satur kādu rātnu, bet zīmīgu puanti. Krājuma pamattonis ir diezgan rezignēts — padošanās liktenim, gan savā ziņā ne bez optimisma. [..] visas Klāna miniatūras rakstītas "es" formā, pasvītrojot lirisko kopnoskaņu. [..] ar šo simpātisko, visai rūpīgi noskaņoto krājumu Pāvils Klāns cienīgi turpinājis mūsu tēlojumu un miniatūru labās tradīcijas."
Eglītis, Anšlavs. Greizie rati. Latvija, Nr.12 (11.02.1950)

Par romānu-reportāžu "Rūsa" (Kopenhāgena: Imanta, 1954)

"Pāvils Klāns savā romānā attēlojis kara pēdējos mēnešus 1944. gada rudenī un 1945. gada pavasarī. Viela ir ļoti plaša, un aptverdama notikumus, kas izpostīja latviešu cerības izraut no otra kara pelniem savu valsti, tā vēl šobrīd ir pielādēta ar emocionālu augstspriegumu. Epiķim šāda emocionāla voltāža maz palīdz, drīzāk kavē ieveidot sižetu stingrā mākslinieciskā apdarē. Pāvils Klāns ir visumā pratis tam laimīgi tikt pāri, vairīdamies no epizodiem, kurus paspējuši nobružāt agrākie romānu rakstītāji un publicisti. Viņa romāna darbība risinās trīs lielos notikumu centros — Rīgā, Kurzemē un Berlīnē, pie tam parādot ainas, kurām daiļliteratūra vēl nav pieskārusies. [..] Galvenais romāna spēks ir kara beigu ainas, kas ap šo trauslo sižeta pavedienu savītas. Romānā ar lielu veiksmi skarbās līnijās zīmēta Rīgas seja otrā krievu okupācijā. Šīm lapaspusēm piemīt liels pārliecības spēks, un ja arī ārējā īstenībā dažu sīkumu varbūt varēs kādreiz koriģēt tiešie vērotāji, tad iekšējā īstenība — šo nodaļu patiesīgums un atturīgais, gaumīgais veidojums liecina par drošu mākslinieka roku. Tāpat pārliecina kapitulācijas dienas tēlojums Liepājā, un lieki teikt, ka sevišķu spilgtumu autors sasniedzis notikumos, kuriem viņš pats bijis aculiecinieks — kapa transporta kuģa Brakes bombardēšanā un Berlīnes degšanā. [..] Ar šo romānu Pāvils Klāns ir radījis mākslinieciski augstsvērtīgu pieminekli Latvijas likteņu drūmākajiem gadiem un strauji izaudzis līdz nobrieduša epiķa līmenim."
Andrups, Jānis. Divi romāni. Ceļa Zīmes, Nr.22 (01.11.1954)

Par romānu "Riga retour" (Bruklina: Grāmatu Draugs, 1961)

"Pāvils Klāns, kas jau savā labākajā darbā Rūsa lika dažām nodalām norisināties okupētajā Rīgā. Viņa "Rīga-Retour" modinājusi tādu interesi, ka grāmata īsā laikā nule kā iznākusi otrā iespiedumā. "Riga-retour'"' novērojumu stāstītājs pirmajā personā ir Minchenes augstskolas medicīnas students Andris Kadeģis, kas ar komiltoni Valdu D. (šķiet, tā kāda jauna dzejniece) devies īslaicīgā ekskursijā uz Padomju Latviju 1960. gada vasarā. (Abi latviešu tautības, abi ASV pavalstnieki, abi studē Vācijā). Abi jaunieši pēc tam informējuši P. Klānu. Grāmata daļēji ir inteliģenta, priekšzīmiga, var teikt, mākslinieciska reportāža par ekskursijā novēroto un sastapto. Tomēr gribētos noteiktāk zināt, cik šai darbā Pāvils Klāns sniedzis tieši pats no sevis. Stilā gan visu laiku liela vienība."
Ērmanis, Pēteris. Ievērojama grāmata. Laiks, Nr.11 (07.02.1962)

Severīns Dūms