Pavasaru Jānis

Lomas: dzejnieks, izdevējs, mācītājs, redaktors, sabiedriskais darbinieks

30.09.1867 – 04.04.1913

Pavasaru Jānis (īstajā vārdā Jānis Veismanis; 1867–1913) – mācītājs, dzejnieks, izdevējs, redaktors, sabiedriskais darbinieks. Bijis laikrakstu "Latviešu Avīzes" un "Jaunās Latviešu Avīzes", kā arī mākslas žurnāla "Vērotājs" izdevējs un redaktors. Izdevis dzejoļu krājumu "Ziedoņa sapņi", kā arī sarakstījis pirmo plašāko latviešu literatūras vēsturi "Latviešu rakstniecības vēsture līdz brīvlaišanas laikiem". Darbojies Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijā un Jelgavas Latviešu biedrībā.

Darba autors (8)

Recepcijas persona (2)

Dzimšanas laiks/vieta

30.09.1867
Strutele
Dzimis Mazpavasaru mājās.

Miršanas laiks/vieta

04.04.1913
Jelgava

Personiska informācija

Dzimis saimnieka ģimenē.

Profesionālā darbība

Literārā darbība
Pirmā publikācija
1889: dzejoļi Tērbatas studentu rakstu krājumā "Sēta, daba, pasaule" (5. sējums)

Dzejoļu krājumi
1893: "Ziedoņa sapņi"

Literatūrzinātniskie darbi
1893: "Latviešu rakstniecības vēsture līdz brīvlaišanas laikiem"

Pavasaru Jānis publicējis arī stāstus, latviešu rakstniecības gada pārskatus un recenzijas.

Citātu galerija

Par Pavasaru Jāņa izdoto periodiku
"J. Veismanis no Latviešu draugu biedrības bija nonomājis "Latviešu Avīzes", tās atjaunojis un piemērojis latviešu sabiedrības vajadzībām. Līdz tam sašļukušais lasītāju skaits nu auga augumā, kas deva redaktoram iespēju ap sevi pulcināt labākos latviešu rakstniekus. Avīze izplatījās nevien Jelgavā un Kurzemē, bet arī Vidzemē. Abonenti "Latviešu Avīzēm" bija saradušies arī Vecpiebalgā. Pirmais no mūsu Piebalgas pulciņa "Latviešu Avīzēs" sāka strādāt Antons Austriņš. Tad izmēģināju roku arī es. Bet kad 1903. g. novembrī J. Veismanis sāka izdot savu mākslas un literatūras žurnālu "Vērotājs", viņš savā pusē bija dabūjis nevien R. Blaumani, A. Saulieti, J. Poruku, Plūdoni, Ed. Treimani, A. Ķēniņu, Līgotņu Jēkabu, bet arī Skalbi, J. Akurateru, Jāni Rozentālu un c. Žurnāls gan pastāvēja tikai divus gadus, bet viņš tā laika kultūras dzīvē atstāja lielu iespaidu. "Vērotājā", kam zīmīgu vāku bija zīmējis J. Rozentāls, pirmo reizi iespieda R. Blaumaņa "Indrānus" un noveli "Laimes klēpī", kas radīja lielu literārisku polemiku latviešu avīzēs. J. Poruks žurnālam deva "Nebijušais un divi vientuļi", A. Saulietis stāstu "Dvēseles vientulība", bet J. Akuraters savu cildeno poēmu "Uz saules kalnu". Šos darbus latviešu sabiedrībā lasīja ar lielu aizrautību, jo tie bija tā laika ievērojamākie literārie darbi. Kas labi neiederējās žurnālā, to redaktors ievietoja "Latviešu Avīzēs", tā ka viņa izdevumi ar literāro bagātību stāvēja augstāk par citiem žurnāliem un avīzēm. Sevišķi ievērojami bija "Vērotāja" raksti par mākslu, ko sniedza tāda autoritāte kā J. Rozentāls. Šiem apcerējumiem vēl tagad liela nozīme, jo tie – pirmie izsmeļošie raksti par latviešu māksliniekiem (A. Alksni, R. Zariņu, V. Purvīti un c.).
Kas latviešu rakstniekus tā saistīja pie "Vērotāja" un "Latviešu Avīzēm"? Tā bija paša J. Veismaņa gaišā personība. Viņš bija uzaudzis literārās tradīcijās, pats bija dzejnieks, aiz ko kultūras intereses vienmēr stādīja augstāk par materiāliem panākumiem. Un tāpēc šis Jelgavas avīzes nomnieks izdeva mākslas žurnālu, lai gan mākslas žurnāli nevienam latvietim vēl nebija atnesuši peļņu: "Lai ideālie centieni pie mums nāktu atkal lielākā cieņā, kā tie stāvēja latviešu pamošanās laikā. Ideālajiem centieniem uzplaukstot, vairosies patiesa sirds un prāta izglītība, rasies lielāka sajūsmība vispārības darbos, un attīstības gaita sekmēsies harmoniskā ritmā." Tā rakstīja J. Veismanis. Par dzīviem tautas avotiem viņš turpat atzina mākslu, literatūru un zinātni. J. Veismanis kā redaktors savus līdzstrādniekus tad nu vienoja un kopoja lielajam tautas audzināšanas darbam. Viņam avīze bija tautas augstskola, kurā lasītājam jāatrod gan derīgi norādījumi, gan ierosinājumi, gan vajadzīgās zināšanas. Kā darbā, tā arī savā dabā viņš bija nolīdzinātājs un saskaņotājs. Visur viņš bija iecietīgs, vienmēr tolerants pret citiem; labprāt uzklausīja pretinieka domas, bet nekad neslēpa arī savu īsto pārliecību. Vaļsirdīgs, sirsnīgs, godprātīgs, izpalīdzīgs – tāds bija redaktors J. Veismanis kā pret saviem vecākiem, tā jaunākiem līdzstrādniekiem. Vienmēr viņam atlika diezgan laika parunāties, nekad viņam nebija nervozas steigas, nekad viņš jaunajiem neliedza savu sirds laipnību un labu padomu, īsts kultūras džentlmenis!"
Bērziņš, Arturs. Redaktors – džentlmenis. Jaunākās Ziņas, Nr. 221, 30.09.1937.

Par Pavasaru Jāņa darbību Jelgavas Latviešu biedrībā
"Ar savu laipno dabu un sevišķi visur pa priekšu iedams un dodams priekšzīmi, Veismanis daudz biedru sapulcināja ap biedrību un modināja tanī rosīgu dzīvi. Jaunais, diženais biedrības nams saucams par Veismaņa nopelnu. Ka Jelgavā tāda nama vajadzīgs, to latvieši sen sajuta, bet nezināja, kā pie tāda tikt, un kā to uzturēt. Par to, zināms, vajadzēja nopietni un smalki pārdomāt, bet Veismaņa vadībā tak to izdomāja un nāca pie gala sprieduma. Veismanim personīgi nama celšana maksāja daudz laika, daudz pūles un arī naudu. Tak visi šķēršļi tika pārvarēti un nams stalti pacēlies kā gaismas pils stāv Jelgavas vidū, vienodams latviešus uz mākslas, zinības, tautas un kultūras darbiem. Latviešu biedrība, atzīdama Veismaņa nopelnus, iecēla to par savu goda biedru. Veismanis bija caur un cauri ideāls cilvēks, un savā dzīvē un darbā kalpoja ideāliem mērķiem..."
K. R. Pavasaŗu Jāņa piemiņai. Zemgales Balss, Nr. 77, 04.04.1938.