Paula Balode

Dzimusi lauksaimnieka ģimenē. Vectēva Kārļa brālis Reinis ir vectēvs Pēterim Stučkam. Precējusies ar Rūdolfu Balodi.

Literatūrai pievērsusies jau studiju laikā.
1911–14: studējusi Maskavas Augstākos sieviešu kursos vēsturi. Rosīgi līdzdarbojusies Maskavā studējošo latviešu biedrībā, šīs biedrības izdotā Latviešu studentu grāmatā iespiests Balodes pirmais darbs apcerējums "Studējošā latviete Maskavas augstākos sieviešu kursos".
Kopš 1914: presē parādās Paulas Balodes apcerējumi par rakstniecību, studējošās jaunatnes dzīvi, sieviešu jautājumu. Pirmais raksts – apcere "Studējošā latviete Maskavas augstākos sieviešu kursos" publicēts Maskavā studējošo latviešu biedrības izdotajā Latviešu studentu grāmatā.

1927: pirmās literārās publikācijas – sadzīves luga "Nomales cilvēki" un komēdija "Lāčgales dižvīri".

LUGAS

1927: "Nomales cilvēki"
1927: "Lāčgales dižvīri"
1931: "Mauriņu Litas kāzas" (teātrī 1932)
1935: "Sapnis par laimi"
1935: "Svētvakara sniegputenis"
1936: "Daugavas kaija"

DZEJA

1938: "Zelta zobens"

ROMĀNI

1929: "Uzlecošā saule"
1933: "Daugavas ūdeņi"
1936: "Mākslas ugunīs"

PAR DZEJOĻU KRĀJUMU "ZELTA ZOBENS" (ZELTA GRAUDS, 1938)

"Krājumā sakopotie dzejoļi radušies divdesmit gadu ilgā laikā. Kāpēc tik maz? Tāpēc, ka Balode galvenā kārtā rakstījusi un laidusi klajā prozu un lugas. Viņas dzejām ir tikai gadījuma raksturs, tie rakstīti atsevišķos iejūsmas brīžos, ceļojumos pa Vakareiropu utt. Dabīgi, ka šie dzejoļi nevar ienest jaunas vēsmas mūsu rakstniecībā, jo autores sirds siltums ir saistījies citā literatūras nozarē. Bet labu tehnisku izpildījumu tomēr nevar noliegt, tāpat zināmu domu plašumu. Balodes dzejā galveno vietu ieņem patriotisms, dzimtenes mīlestība un degšana un paļaušanās tai."
Jānis Ķelpe. Zelta zobens – Paulas Balodes dzejas. Kurzemes Vārds, Nr. 76, 2.04.1938.

PAR ROMĀNU "UZLECOŠĀ SAULE" (A. RAŅĶA APGĀDS, 1929)

"Autore centusies vēsturisko norišu gaitu padarīt par galveno. Viņa ne tikai tēlo 1905. gada kustību, bet cenšas apgaismot arī cēloņus, kas šo kustību izraisījuši; viņa sniedz dažādu sabiedrības slāņu kontūras. Strādnieku gājieni, darbi un notikumi fabrikās, sapulcēs, bēgļu gaitās, kareivji frontēs un aizmugurē, – orģiju tvans oficiālos un neoficiālos rautos, – gan Krievijā, gan arī pie mums pašiem – tas viss aizšalc garām lasītājam un, jāatzīst, materiāla bagātības ziņā tīri vai apbrīnojams. Tikai autore viscauri grib dot savu vērtējumu cildena optimisma gaismā un tā nonāk sadursmē ar savu pārāk nevarīgo mākslinieces talantu.(..) Šai Balodes pirmajā stāstā, kuru varētu saukt arī par romānu, pozitīvākā vērtība ir autores griba tēlot dzīves atjaunības tieksmes. Viņas optimisms, ticība saimnieciskās dzīves uzplaukumam varētu sniegt gaišas vērlības, bet... pagaidām labajiem nodomiem nesniedzas pāri māksliskās spējas."

Jānis Plaudis. Daži jauni romāni. Latvju Grāmata, Nr. 2, 1.03.1930.


PAR ROMĀNU "DAUGAVAS ŪDEŅI" (VALTERS UN RAPA, 1933)
"Rakstniece apzinīgi vai neapzinīgi tuvojusies A. Upīša tēlošanas garam. Viņai patīk rādīt tumšās parādības. Tā rakstniece aizraujas, nemanīdama, ka lasītājam jau par grūtu vērot vienu un to pašu (..) Rakstniecei pietiekoši vielas, pietiekoši skatītu ainu un cilvēku, bet nav vēl vajadzīgās prasmes šo vielu norobežot un svarīgāko atšķirt no liekā vai maznozīmīgā. Jau vispirms jāsavalda tieksme plaši rakstīt – saīsinot darbu vismaz trīskārtīgi. Tā būs novērsta atkārtošanās. Tad – rakstniecei, kas parāda jau spējas dzīves skatu tēlošanā, pavisam nepadodas uzburt dabas ainu. Tur iznāk neveikla dekorācija. Turpretī tādās vietās, kur saskrienas lauku sievieši, izspēkojas vārdos, nemēģina niknumu apvaldīt, – daža diezgan spilgta vieta."
Alfrēds Goba. Latviešu rakstnieces darbs. Zeltene, Nr. 2, 15.01.1934.


PAR ROMĀNU "MĀKSLAS UGUNĪS" (GRĀMATU DRAUGS, 1936)
"Parocīgā dienasgrāmatas veidā uzmestais stāstījums par kādas aktrises dzīves, mīlas un mākslas gaitām sākas ar naivi skolnieciskām, pārāk ikdienišķām piezīmēm dienasgrāmatā tikai dažas dienas priekš abitūrijas gala eksāmeniem. Bet nākošai māksliniecei, ja varone tāda domāta, arī šinī attīstības periodā tās varēja būt spraigākas, paspīdētu kāda īpatnības dzirksts, kā šeit nav, un tāds līmenis gandrīz paliek arī visai grāmatai. P. Balode nav spējusi izvairīties no banāliem trokšņiem stāstījuma :stiprināšanai" – kā balto verdzeņu vervētājs pie darba apgādes durvīm, briļļu notriekšana no šefa deguna, draudzenes vīra lakstošanās savā kāzu dienā un daudz citas vietas. Viss sacerējums iezīmēts ar viduvējību, savilkti kopā šur tur dzirdēti, gatavi spriedumi, domas, ainiņas no topošās un vēlāk nobriedušās (varone vispirms sasniedz aktrises gatavību ārpus dzimtenes, jo sāk to priekškara gados) skatuves darbinieces cīņām, likstām un arī atzinības. Pret stāstīto par vienīgo lielo mūža mīlu un atteikšanos, arī par mākslinieces darbu, kas dažreiz sadeg sevī, lielāku skaidrību meklēdams un atkal paceļas no pelniem – nav ko iebilst; bet tas viss — bez radošāka pieskāriena. Par valodu un frāzes ārieni nav daudz ko piemest, viss ir diezgan gludens, kā jau inteliģenta cilvēka roku darbs. Tādēļ gribas tā pajokoties – katrs var rakstīt stāstu, kas prot rakstīt! Ja nepieliekam literārās vērtības mērauklu, tad šinī darbā daudz aizkustinošu, labi domātu iejūtu, piemēram, bērna mīlestība uz zaudēto māti, varones iekšējā nesadulķotā tīrība, tāpat jauka jaunatnes svaigā aizrautība."
K. Rs. Jauno grāmatu raža. Rīts, Nr. 348, 17.12.1936.
"Kaut gan šī nav Balodes pirmā grāmata, viņā tomēr manāmas daudzas iesācējus raksturojošas pazīmes. Balode tēlo kādas skatuves mākslinieces dzīvi no ģimnāzijas sola līdz pēdējam bez cerību mirklim. Autore savu varoni zīmējusi kā ētiski skaidru raksturu un kā cietēju, kas, degdama mūžīgās mākslas ugunīs, paliek cilvēkiem un dzīvei sveša. (..) Pieņemsim, ka autore labi pazīst skatuves mākslinieku dzīvi, taču šis tas viņas tēlojumā būs sabiezināts. Viņas stāsts varētu būt zīmīga dvēseles studija, ja autore vairāk būtu padomājusi par sava darba konstrukciju. Dienasgrāmatas forma gan liekas visvieglākais izteiksmes veids, tomēr tas ir arī visgrūtākais, ja to grib pārvērst par mākslas formu. Balodes stāsts, resp. romāns, tā arī palicis dienasgrāmatas robežās, ar daudziem nevajadzīgiem atkārtojumiem, izsaucieniem, minējumiem, pārsteidzīgiem slēdzieniem un apgalvojumiem. Tā ir kaudzē samesta rūda, kas pārkausēta būtu kļuvusi par labskanīgu metālu. Balodes izteiksme dažuviet gluži dīvaina. Viņai ir amizanti teikumi, kas no nopietni domāta stāstījumā izlec kā jautras raķetes. Šādu dīvainu teikumu stāstā daudz, kas par sevišķu rūpību izteiksmē neliecina. Tā arī stils palicis samērā vienmuļš un neizkopts. Ģimnāzistes dienas grāmata pat ļoti bāla. Balodei vēl būs daudz jācīnās, lai tā varētu sasniegt tos kalngalus, kurus tā ļāvusi sniegt savai varonei."

Fridrihs Gulbis. Vērtēsim mūsu rakstnieku darbus. Zeltene, Nr. 9, 1.05.1937.


"Sākumā vēl romantisma ietekmēta, nākotnes sapņu pacilāta, Paula Balode tikai vēlāk izveidojās par reālās dzīves tēlotāju. Apkārtni uztverdama tās konkrētībā, viņa galvenā kārtā pieskaras sabiedriski sociālām un ģimenes dzīves problēmām. Šīs īpašības spilgti parādās romānā "Daugavas ūdeņi" (1932). (..) Autobiogrāfiski meti ieausti stāstā no I905. gada nemieru kustības un Latvijas dibināšanas laika "Uzlēcošā saule" (1929). Te vēl mīt romantisms, jaunības trauksme, cīņas straujums. Eglāju Maija lepnumā saceļas pret tēvu, kas otrreiz precēdamies aizmirst mātes piemiņu. Viņai līdzās nostājas citas cīnītājas – par augstākas izglītības iegūšanu, savas neatkarības nostiprināšanu. Stāstā diezgan īpatnēji tēlota latviešu studentu dzīve bijušajā Krievijā. Tagad Paulā Balodē "Uzlecošās saules" romantiskais straujums ir zudis. Viņa, traukusies cauri dažādiem dzīves etapiem un ieskatījusies īstenības vaigā, dzīvi tver no reālā viedokļa. Viņa ir tipu un laikmeta raksturotāja. Mazāk izveidota Balodei darbības norise: tā vietām saraustīta un vienmuļa, parupja kariķējuma nomākta. Balodes stils veidots skopām krāsām."

Jānis Ķelpe. Sieviete latvju rakstniecībā. 1936, 118.lpp.

Paulīne Stučka