Oto Nonācs

1940. gadā pēc padomju okupācijas varas ienākšanas Nonācs zaudēja visus amatus. 1941. gada 14. jūnijā viņš tika arestēts un izsūtīts uz Vjatlagu Kirovas apgabalā Krievijā, kur miris 1942. gada 21. februārī, apbedīts lēģera kapsētā.
Traģisks liktenis piemeklēja arī Nonāca ģimeni: 1941. gada jūnijā izsūtīja arī viņa sievu Almu un bērnus, filoloģijas studenti Ievu un lauksaimniecības studentu Jāni.
Alma mirusi izsūtījumā Novosibirskas apgabalā 1945. gada janvārī. Dēls un meita 50. gados atgriezušies Latvijā, bet nodzīvoja salīdzinoši īsu mūžu.

Nonācs arīdzan sarakstījis vairākas grāmatas: memuārus “Pēc 18. novembra”, vēsturiskas piezīmes par Ziemeļlatviju, 1905. gada revolūciju un agrāro reformu, ceļojumu piezīmes par Poliju, monogrāfijas par Siguldas apkaimi un valodnieku Frici Garo.

Vēl no Valkas laikiem viņam bija draudzīgas attiecības ar daudziem igauņiem, tādēļ 30. gados Nonācs dedzīgi pievērsās Baltijas valstu tuvināšanas darbam, vadīja Latvijas–Igaunijas biedrību.

Nonācs ar savu darbu pierādīja, ka latviešu valoda ir pietiekami bagāta, lai sludinātu ideju par Latvijas valsti, brīvu no vācu un krievu kundzības. Līdztekus avīžnieka darbam viņš kļuva arī par politiķi, tika ievēlēts Vidzemes Zemes padomē, piedalījās Latviešu pagaidu nacionālās padomes dibināšanā. “Nonāca spalva allaž bijusi dziļas dzimtenes un savas tautas mīlestības apgarota, viņa raksti ir latviskas domas caurausti. Šīs īpašības Nonāca rakstiem piešķir to spožumu, kas liek sevi atcerēties ne vien pirmajā dienā, bet arī vēlāk, spītējot teicienam, ka avīzē raksti dzīvojot tikai 24 stundas – līdz nākošam numuram. Nonāca spalva ir uzvarējusi šo šķietamo patiesību, un to spēj tikai retais,” savu kolēģi slavēja laikraksts “Rīts”.
Laikabiedri atzinīgi izteicās arī par Nonāca dzirkstošo humora izjūtu, kas izpaudusies jau studenta gados, kad viņš izveidojis humoristisku žurnālu “Runcis”.
https://www.la.lv/neatkaribas-hronikas-autors?fbclid=IwAR3b_4WNgxvQr3AAyAKQLj6yMjZ-r6hQ5aF1wWUFG7jpwKTJEilhelZEeCo

1919
Laikraksts "Tautas Balss"
Valka
Kopā ar Edvartu Virzu un Jēkabu Janševski Valkā 1919. gadā izdeva un vadīja tobrīd vienīgo latviešu nacionālo laikrakstu "Tautas Balss".

Triju Zvaigžņu ordenis
Triju Zvaigžņu ordeņa komandieris ar Domes 1928. gada 14. novembra lēmumu.
III šķira
1928

Atzinības krusts
II šķira
1940