Rakstnieks Osvalds Zebris par radošo darbu, rakstot romānu "Māra"
"Kad rakstu romānu, svarīgākais ir centrālais jautājums, par ko interesanti domāt ilgu laiku. Bet neapzināti. [..] sākot romānu par jaunajiem cilvēkiem [romāns "Māra"], pēkšņi sapratu - gluži kā
Gaiļu kalna ēnā spoguļattēlā es tagad rakstu par drosmi. Ikdienišķu drosmi, par kuru, iespējams, neviens nezina, tikai cilvēks pats. Sešpadsmitgadnieka pārdzīvojumi ir pateicīgs konteksts šādam stāstam. Lai pusaudža vecumā savu "es" saprastu un saglabātu, ir jāpacīnās un jābūt drosmīgam. Jābūt godīgam pret sevi, un arī tam vajadzīga drosme. Tā ir tēma, kas man nedod mieru. [..] Tāpēc rakņājos savās atmiņās un konstruēju tēlus arī no tā, ko atceros. [..] Rakstot nedomāju, ja jāuzraksta tā, lai lasītu pusaudži. Stingri turos pie tēzes, ka par lasītāju domāt nevajag. Pirmkārt, iztēlojoties viņu, varu kļūdīties. Otrkārt, kā tad es segmentēšu, kādam lasītājam rakstu un kuram - ne? Labāk paļaujos uz to, ka galvenā tēma ir interesanta un ka protu savērpt aizraujošu stāstu. [..] savas rakstnieka balss saglabāšanas nolūkā piedomāju arī par to, ka man ir svarīgi uzrakstīt tekstu tā, kā tikai es to daru, un pateikt to, kas man ir svarīgs."
Nagle, Gunita. Dabūt pa mizu un … pieaugt. Rakstnieks Osvalds Zebris: drosme ir tēma, kas man nedod mieru.
Ir, 2019, Nr. 29, 34. lpp.
Par stāstu krājumu "Brīvība tīklos" (Jāņa Rozes apgāds, 2010)
"Zebris stāstiem liek norisināties vidē, kas, lai kādas būtu ārējās atšķirības, gandrīz vienmēr pamatā ir ļoti viendabīga: no lielās pasaules nošķirta vai no tās pat atgrūsta mikropasaule (piemēram, lauku mājas, slimnīcas palāta, izmeklēšanas izolatora kameras), kurā valda bezcerības/nolemtības atmosfēra un kurā cilvēki krīt par upuri kādām lokālām šausmām – vienaldzībai, instinktīvai brutalitātei, neizturamam izmisumam, nejaušības varai utt."
Leinerts, Dainis. Asinis līst.
Latvju Teksti, Nr. 3, 2011.
Par romānu "Koka nama ļaudis" (Dienas Grāmata, 2013)
"Koka nama ļaudis domā metaforās, sarunājas metaforās, pasauli redz nevis kā priekšmetu, faktu un notikumu virknējumus vai vismaz to interpretācijas, bet jau kā metaforas, turklāt tas notiek bezmaz katrā otrajā teikumā – gan monologos un dialogos, gan nosacīti autora tekstā. Līdz ar to veidojas savdabīga, pasauli deformējoša "optika". No vienas puses – vide, personāži, viņu raksturi un rīcība sīkdetaļās ir ārkārtīgi precīza, kas ļauj tēlus un sižetu bez pūlēm sasaistīt ar ikdienišķām un atpazīstamām reālijām. No otras puses – Zebris bezmaz demonstratīvi izvairās no tradicionālajiem paņēmieniem, kādus parasti lieto, lai aprakstītu vidi vai cilvēkus."
Berelis, Guntis. Osvalda Zebra postapokaliptiskā apokalipse. Vārds, Nr. 2, 2013.
Par romānu "Gaiļu kalna ēnā" (Dienas Grāmata, 2014)
"Rakstīt par laiku, kura dzīvo aculiecinieku vairs nav lasītāju vidū, rakstniekam vienlaikus ir izaicinājums un atvieglojums. Taču Osvalds Zebris "neiekrīt" uz vēsturiskā žanra autoru iestaigāto vieglāko taciņu – atrast simpātisku varoni, caur kura skatījuma prizmu parādīt notikumus no konkrēta – visbiežāk paša rakstnieka – skatījuma perspektīvas. "Gaiļu kalna ēnā" ir psiholoģiski smalki izstrādāts vēstījums par individuālo un kolektīvo vainu, kurā vēstures grieži gan ir nemitīgi virmojoši fonā, bet projicējas kā uz raustīga melnbalto diapozitīvu ekrāna – fragmentāri, aprauti, bieži tikai uzminami, ne saskatāmi. Paradoksālā kārtā tieši šis "veco fotoattēlu" tipa stilizētais skatījums (ko atbalsta arī grāmatas vāka noformējums) rada romānam vislielāko ticamības pakāpi."
Simsone, Bārbala. Pagātnes ēnu projektors.
Kultūras Diena un Izklaide, Nr. 139, 2014.
Par romānu "Māra" (Dienas Grāmata, 2019)
"Osvalda Zebra romānā izvēlētā vides precizitātes un zīmējums ne tikai palīdz organizēt lasītāja uztveri, priekšstatot dažādos apstākļus, bet arī pastiprina jau iepriekš minēto autora nolūku padziļināt vienkāršo sižetu par nebūšanām skolā un ģimenē. Protams, šajā sistēmā ir elegants mājiens arī uz rakstnieka pirmo romānu "Koka nama ļaudis" gan materiāla, gan krāsas dēļ. Tomēr jaunajā darbā šī vairāk bija vienas ģimenes māja. Un sāpīgi aktuāls paliek romānā atstātais atvērtais fināls - vai lielais galds joprojām spēj piesaistīt un vienot tieši šīs ģimenes palikušos cilvēkus, kam no atsevišķiem fragmentiem būs jāveido jauna saskaitāmo sistēma."
Silova, Lita. No trim pusēm.
konTeksts, 2019, Nr. 10, 19. lpp.