Osvalds Darbiņš

Dzimis lauksaimnieku ģimenē. 1915.gadā ģimene evakuējusies uz Krieviju.

1932: Pirmās publikācijas - tēlojums "Allo, radio Budapešta" žurn. "Radioamatieris" (2.nr.) un "Dāniete Vīnes kafejnīcā" laikrakstā "Pēdējā Brīdī" (17.IV).

Tulkojumi no krievu valodas
1966: V. Mihailovs [Михайлов, В. С.]. Stāsts par čekistu. Rīga: Liesma
1955: P. Veršigora [Вершигора, П. П.]. Tīras sirdsapziņas cilvēki. Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība
1953: Orests Maļcevs [Мальцев, Орест Михайлович]. Dienvidslāvijas traģēdija. Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība
1949: J. Krimovs [Крымов, Юрий]. Tankkuģis "Derbenta". Rīga : LVI
1948-1950: P. Veršigora [Вершигора, П. П.]. Tīras sirdsapziņas cilvēki. 2 sēj. Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība
1947: Dž. B. Pristli [Priestley, John Boynton]. Trīs vīri jaunos uzvalkos. Rīga Latvijas Valsts izdevniecība
1940: J. Krimovs. Tankkuģis "Derbents". Rīga: VAPP Daiļliteratūras apgādniecība


Nacionālkomunisms
1957. gada oktobrī PSKP CK brigāde pārbaudīja LKP CK darbu ar radošo inteliģenci. Tās ziņojuma ietekmē 1958. gada janvāra sākumā PSKP CK Sekretariāts pieņēma lēmumu, kurā cita starpā teikts, ka LKP CK birojā neesot vienprātības. 1959. gada pavasarī situācija bija jau tiktāl nokaitēta, ka aprīlī uz Latviju nosūtīja PSKP CK brigādi, lai pārbaudītu republikas vadības darbu. Secinājumi acīmredzot nebija īpaši labvēlīgi LKP CK vadībai. Tomēr tie nebūtu izraisījuši tik lielas pārmaiņas, ja nacionālkomunistu pretiniekiem nebūtu izdevies savā pusē dabūt Ņikitu Hruščovu viņa vizītes laikā Rīgā 1959. gada jūnijā. 20.—21. jūnijā LKP CK birojā apspriestais Maskavas komisijas ziņojums bija ārkārtīgi tendenciozs. Daudzi nacionālisma piemēri bija interpretēti vienpusīgi vai pat bija izdomāti.
7.—8. jūlijā tika sasaukts LKP CK slēgtais plēnums. Pašā plēnumā gan no amata atcēla tikai vienu cilvēku — E. Berklavu, kurš tika izsūtīts uz Vladimiru Krievijā. Tomēr plēnumā iezīmēja arī to funkcionāru loku, kurus pakāpeniski atlaida no darba nākamajos mēnešos. To vidū bija "Cīņas" redaktors Pāvels Pizāns, avīzes "Rīgas Balss" redaktors Osvalds Darbiņš, ilustrētā žurnāla "Zvaigzne" redaktors Rafaels Blūms, Ekonomikas institūta direktors Pauls Dzērve u.c.

"“Varbūt Tu vēlies paklausīties par maniem draugiem (ja tā drīkst izteikties)?" 1930. gada 23. janvārī Austra Skujiņa raksta māsai Hertai Zāmuelei. “Viens no viņiem ir dzejnieks Aleksandrs Čaks (tas, kam dzejā sirds mētājas pa trotuāru). Viņš ir ļoti nopietns un labs cilvēks, labāks kā citi, un vienīgais, ar kuru kādreiz gribas parunāt. (..) Man ir arī otrs draugs - kāds bāls puisis. Par cik Čaks kluss, mierīgs, sevī no slēdzies un noskaņots, par tik Darbiņš vējains, straujš un nepastāvīgs. Pasauli pārstaigājis, cietumos sēdējis, bijis aktieris, ģeogrāfijas students, radiotehniķis, fotogrāfs... Ak, velns viņu zin, kas viss. Nekur tas nepaliks pavisam, ne pie kā viņš ilgi neapstāsies - mans draugs, mans mūžīgais klaidonis... Nekad Darbiņš nebūs liels mākslinieks, ievērojams zinātnieks, slavēts un pelts politiķis, kārtīga darba strādnieks vai ari godīgs ģimenes tēvs. Viņš-cilvēces ilgu un nemiera iemiesojums, mūžīgā alka - šis bālais puisis ar skaistām acīm." Osvalds Darbiņš... Un kuram gan citam, ja ne viņam Austra Skujiņa varētu adresēt rindas par draugu, “kas neprot dzīvot”, kuram gan citam tik atbilstošs, dabisks un saprotams būtu mūžīga nemiera tirdītais jauneklis, “kam acīs sapņi kvēlo” un “kas mīlē dzīvi pelēko un lēto”?! Viņa biogrāfijas oficiālajās ailēs neko daudz neuzzināsim par dēkaino ceļojumu uz Franciju, filozofijas studijām Vīnes universitātē, romantiķa dabai pagrūti pieņemamo darbu Valsts Statistikas pārvaldē. Tur būs minēti citi amati un pie nākumi - frontinieks, Latviešu Strēlnieka , tad - jaundibinātās Rīgas Balss redaktors, tiks uzskaitīti ordeņi, medaļas, goda raksti.
Jānis Zālītis. "Vēl viss nav paspēlēts". Literatūra un Māksla Latvijā, Nr.6 (10.02.2000)


"1959. gadā iebiedētā tauta (deportācijas, utt.) it kā (it kā!) snauda, un tāpēc Maskavas ieliktenis Arvīds Pelše varēja līdz ar Eduardu Berklāvu "aiztriekt pie velna" arī "Rīgas Balss" nepaklausīgo redaktoru Osvaldu Darbiņu. Taču avīzes "nacionālistiskais kodols" palika neskarts. To viņš nespēja sašķaidīt. Bet tie bija citi laiki. Toreiz "nacionālistisko" redaktoru Osvaldu Darbiņu izmeta uz ielas, pasludinot viņu par "persona non grata" un tiem, tur, augšā, šķita, ka viss būs kārtībā. Kādi tikai tipi un tipiņi netika sūtīti nostiprināt "RB" Ūniju, bet kas no tā visa izņacis, to jūs, cienījamie lasītāji, paši tagad redzat. Paldies tiem, kas gatavi reabilitēt Osvalda Darbiņa vārdu, kuru cenzūra viņa latviskās sirds dēļ 30 gadus neļāva pie minēt paša Tēvzemes presē. Mēs lepojamies ar šo cilvēku."
Valdis Jaunzems. Tāpēc, ka gribēja palikt latvietis. Rīgas Balss, Nr.90 (04.05.1990)

"Franka Gordona atmiņas "Laikā" man lika atcerēties "Rīgas Balss" pirmo redaktoru Osvaldu Darbiņu. Darbiņš bija Latvijas patstāvības laika žurnālists, "Pēdēja Brīdī" ziņotājs, kas strādāja Dzelzceļu virsvaldē (vēlākais pseudonims: Osi Darbs). Kādreiz viņš mums atnesa sensacionālo informāciju par to, ka Preses biedrības priekšnieks Jūlijs Druva iesniedzis prasību par 20.000 latiem pret satiksmes resoru, jo viņa kundze bija sabraukta uz neapsargātas pārbrauktuves pār sliedēm it ka dzelzceļa vainas dēļ. Savā prasībā Druva bija aplēsis zaudējumus, kas viņam cēlušies pēc sievas nāves (jo nu jāturot kalpone). Tā dūrās acis ar augsto novērtējumu, kāds Latvijā nebija parasts (varētu gan būt runa par bēru izdevumu atmaksu). Tas bija tā sauktais "dammage moral" (morāliskās ciešanas), par kādām tiesāja ārzemēs, ari Amerikā, bet kas Latvijā toreiz nebija parasts. Druva toreiz bija viena no galvenajām personām valsti, tādēļ redakcija saprata, ko uzņemas šo slepenībā turēto ziņu publicēdama. Protams, tā bija sensācija, ar ko vien Darbiņš varēja izcelties kā veikls žurnālists. Nezinu, vai viņš tika no sava darba patriekts, bet tas, kam ir avīzes instinkts, kā saka, pat savu miesīgu tēvu nežēlos, kad tik reta izdevība iegūt, uzrakstīt ko sevišķu. No Gordona atmiņām izriet, ka Darbiņa darbs bijis sekmīgs, un viņam bijis jāaiziet tikai tad, kad krieviem par nepatiku viņam sācis teikt komplimentus no Austrumvācijas iebraukušais aroda brālis."
Oļģerts Liepiņš. Bez "speciem" iztikt nevar. Laiks, Nr.58 (20.07.1977)

1933. gadā par savu leļļu teātri sāka domāt ari Latvijas Bērnu draugu biedrība un vērsās pie Izglītības ministrijas ar lūgumu atļaut darboties teātrim ar nosau kumu "Latvijas Bērnu draugu biedrības Leļļu teātris", ierādot tam pastāvīgo atrašanās vietu biedrības ēkā L. Ķēniņa ielā 41/3. Teātra vadību uzņēmās Osvalds Darbiņš (1905—1983), kurš līdz tam bija izglitojies Vīnes universitātes psiholoģijas nodaļā, Tautas augstskolas dramatiskajā studijā un strādāja Rīgas pilsētas jaunatnes pētīšanas institūtā par laborantu. Tomēr eksistences prieku teātris neizbaudīja, jo, cik noprotams, tad O. Darbiņš nevarēja atrisināt smagākos radoši tehniskos jautājumus.
Maija Edīte Runce. Leļļu teātris Latvijā. Karogs, Nr.10 (01.10.1989)

O. Darbs, O. Rieksts, O. Pintāns

1915–1919
Krievija
Ģimene evakuējas.

1941
Uzbekistāna
Evakuējies 2.pasaules kara sākumā.

1919–1925
Jēkabpils Valsts ģimnāzija
Rūdolfa Blaumaņa iela 27, Jēkabpils

1929–1933
Vīnes Universitāte
Vīne
studējis Filozofijas fakultātes Pedagoģijas nodaļā

1925–1929
Rīga
Laborants Rīgas pilsētas politehniskajā laboratorijā.

1934–1940
Latvijas Valsts statistikas pārvalde
Rīga
Statistiķis.

1956–1957
Latvijas Komunistiskā partija
Rīga
KP Rīgas pilsētas Kirova rajona otrais sekretārs (1956-57)

1942–1945
Sarkanā armija

Rīgas Otrie Meža kapi