Oskars Rāviņš

Dzimis Gricgales skolotāja ģimenē. Tēvs – Johans Rāviņš, māte – Jūlija Rāviņa.
Sieva – Olga Rāviņa (?–1930). Abu meita dzīvojusi Pēterburgā.
Nokļuvis radnieciskās attiecībās ar Krievijas galmu, par sava dēla krusttēvu iegūstot pēdējā Krievijas cara Nikolaja II brāli lielkņazu Mihailu Aleksandroviču.

Mācījies ģimnāzijā Rīgā. Studējis Pēterburgā matemātiku, līdztekus strādājot par telegrāfistu. Ieguvis vācu valodas skolotāja tiesības. Bijis Pēterburgas Elektrotehniskā institūta lektors (līdz 1914. gadam), zinātniskās padomes sekretārs, bibliotekārs.
Pirmā pasaules kara gados darbojies Simbirskas bēgļu komitejā, 1923. gadā atgriezies Latvijā, strādājis Valsts zemes bankā, vairākos notāru kantoros.

Darbs avīžniecībā
No 1901. līdz 1905. gadam laikraksta "Pēterburgas Avīzes" izdevējs un redaktors. 1906. gadā pēc tā pārtraukšanas organizējis un izdevis laikrakstus "Galvas Pilsētas Avīze", "Pēterburgas Lapa", "Pēterburgas Avīžu Cīņa", šajā laikā kā izdevējas un redaktores parakstās Oskara Rāviņa māte Jūlija un sieva Olga.
Par laikrakstos publicētajiem rakstiem 1907.–1908. gadā Pēterburgas tiesu palātā Rāviņam piespriests pusotra gada ilgs cietumsods, no kura viņš atbrīvots pēc 4 mēnešiem.

Recepcija
Oskars Rāviņš tēlots Andrieva Niedras stāstā "Viktors Karlovičs" (laikrakstā "Latvis" 1926).

"Oskars Rāviņš [..] pats tikpat kā nekā nav rakstījis, viņš nav bijis arī aktīvs cīnītājs par tautas lietu šī vārda tiešā idejiskā nozīmē. Tomēr netieši, ar drošu un veiklu roku izmantodams apstākļus ap sevi, īpaši dienesta dēļ Pēterpils elektrotehniskā institūtā radušos nejaušos sakarus ar cara galma aprindām, viņš ir tik ļoti un labi veicinājis latviešu brīvā gara izpausmi un centienus, vairāk gadus no vietas izdodams cīņas spara pilnās jaunās "Pēterburgas Avīzes" (1901.–1905.), ka viņu allaž labprāt pieminēs mūsu avīžniecības vēsture. Ap "Pēterburgas Avīzēm" pulcējās tā laika labākie un možākie latviešu rakstnieki un sabiedriskie darbinieki, un tur izpaudās brīvs nacionāls gars, izpaudās brīvāk kā Rīgā, kur laikraksti bija padoti bargākai cenzūrai. Drudžainā darbā tur redzam Rūdolfu Blaumani, Vili Olavu-Pluti, Aleksandru Būmani, tuvākos līdzstrādniekus – Eduardu Treumani-Zvārguli, K. Skalbi u. c. "Pēterburgas Avīzes" ieguva tautā tādu piekrišanu un izplatījās tik lielā skaitā kā neviena cita avīze. Bet pretinieki un latviešu tautas nelabvēļi nesnauda. Pēc 1905. gada par brīvajiem rakstiem šai laikrakstā Osk. Rāviņu notiesāja."

Kārlis Egle. Eduardu Veidenbaumu un Oskaru Rāviņu atceroties. Brīvā Zeme, Nr. 114, 23.05.1939, 8. lpp.

"Gricgales skolotāja dēls Oskars Rāviņš bija Pēterpils elektrotehniskā institūta vācu valodas lektors un padomes sekretārs, subinspektors. Šis institūts skaitījās par ļoti legālu mācības iestādi un tāpēc viņai protektors bija pats troņmantinieks Mihails. Pēc kādas institūta revīzijas labā omā būdams, troņmantinieks Mihails jautāja, vai institūta vadība sev ko nevēlas. Ar gluži kursisku bajāriskumu Rāviņš lūdza, lai viņa Augstība nāk Rāviņa dēlam par krusttēvu Protams, viņa Augstībai tas nepatika un, lai kaut ko teiktu, troņmantinieks gratulēja Rāviņu ar dēla piedzimšanu. Bet izrādījās, ka Rāviņam dēla vēl nemaz nav. Tad troņmantinieks apšaubīja, vai Rāviņa kundzei būs dēls, jo var jau gadīties arī meita. Uz to Rāviņš atbildēja: "Ja Jūsu Augstība nāks par krusttēvu, tad apsolu, ka dēls būs." Šis joks troņmantiniekam iepatikās, un viņš apņēmās būt par Rāviņa dēla krusttēvu, bet tas nozīmē ļoti daudz, tas nozīmē būt garīgā radniecībā ar latvieti Rāviņu. Šim jokam bija liela nozīme tālākā latviešu kultūrā. 1901. gadā ar troņmantinieka labās rokas Voroncova Daškova palīdzību Rāviņš izdabūja koncesiju izdot "Pēterburgas Avīzes" bez iepriekšējās cenzūras. Tā bija milzīga privilēģija, kas bija piešķirta tikai nedaudzām krievu avīzēm, bet cittautiešu redaktoriem tādas privilēģijas nebija."

Jānis Lapiņš. Sarkasms un himnisms dzīves veidošanā. (Oskara Rāviņa nāves 10 gadu atcerē.). Sējējs, Nr. 6, 01.06.1939, 589.–590. lpp.

"Savā laikā Rāviņš bija tikpat populārs kā viņa izdotā "Pēterburgas Avīze". Viņš kļuva tīri anekdotisks, jo tam izdaudzināto sakaru dēļ ar Krievijas troņmantinieku pierakstīja visiespējamību. Viņš droši vien ar avīzi būtu krietni iedzīvojies, ja prastu daudz maz labāk saimniekot. Bet lai nu ko, tomēr veiklību un izmaņu Rāviņam nevarēja noliegt. Viņu ūtrupēja un denuncēja, bet arvienu viņš kaut kā izkūlās cauri."

Antons Austriņš. Oskars Rāviņš. Latvju Grāmata, Nr. 4, 01.07.1929, 215. lpp.

"Laikā, kad
dažādiem centieniem saduroties, krievu valdības aprindās bija cēlies zināms
apjukums, Rāviņš ar savu entuziasma pabalstītu izveicību varēja spēlēt lomu,
kas lielā mērā nāca par labu latviešu brīvības centieniem. Kaut gan viņa
darbībā grūti saredzēt nopietni noskaidrotus mērķus, tomēr viņš visu mūžu
palicis straujš ideālists."

Teodors Zeiferts. Oskars Rāviņš. Izglītības
Ministrijas Mēnešraksts, Nr. 5–6, 01.05.1929, 540. lpp.

bibliotekārs
ierēdnis
izdevējs
lektors
redaktors
sekretārs
telegrāfists

Rīga
Mācījies ģimnāzijā Rīgā.

Sanktpēterburga
Studējis Pēterburgā matemātiku.

Ieguvis vācu valodas skolotāja tiesības.

Sanktpēterburga
Līdztekus studijām Pēterburgā strādājis par telegrāfistu.

1889–1914
Pēterburgas Elektrotehniskais institūts
Sanktpēterburga
25 gadus strādājis Pēterburgas Elektrotehniskajā institūtā, bijis lektors (līdz 1914. gadam), zinātniskās padomes sekretārs, bibliotekārs.

1901–1905
Laikraksts "Pēterburgas Avīzes"
Sanktpēterburga
No 1901. līdz 1905. gadam atjaunotā laikraksta "Pēterburgas Avīzes" izdevējs un redaktors.

1915–1918
Uļjanovska
Pirmā pasaules kara gados darbojies Simbirskas bēgļu komitejā.

1923
Valsts Zemes banka
Rīga
1923. gadā atgriezies Latvijā, strādājis Valsts zemes bankā, vairākos notāru kantoros.

Rīgas Pirmie Meža kapi
Apbedīts Pirmajos Meža kapos, Miera draudzes nodalījumā.

Triju Zvaigžņu ordenis
Triju Zvaigžņu ordeņa komandieris ar Domes 1927. gada 15. novembra lēmumu.
III šķira
1927