Oļģerts Liepiņš

Dzimis lauksaimnieka Pētera Liepiņa un Grietas Liepiņas ģimenē. Māsa Zelma Šmita-Kalsnava.

1928: apprecējies ar Paulīni Malsats (1903–1972).

1951: sākumā izceļoja uz Ameriku.
1951: 2. augustā pēc Pāvila Gruznas testamenta apstiprināšanas Fareles (Vācija) miertiesā Oļģerts Liepiņš kļuva par Pāvila Gruznas literāro mantinieku.

LITERĀRĀ DARBĪBA

1922: pirmā publikācija – feļetons "Krievu laiki Latvijā" žurnāla "Lapsene" 3. numurā.
Literāro darbu sācis ar feļetoniem (pseidonīms Eols), recenzijām par grāmatām un teātra izrādēm.

LITERĀRIE DARBI
1926: stāsts "Četras mīlestības"
1944: stāstu krājums "Rožainais smaids"
1946: stāstu grāmata "Dzejnieki un valdnieki"
1947: stāstu krājums "Jodu gadi"
1947: stāsts "Piemineklis"
1948: stāstu krājums "Dēklas ratiņš"
1951: romāns "Vēlā liesma"
1973: romāns "Stirnas pār kalniem"
1974: vēsturiskais romāns "Gustavs Vāza trimdā"
1978: pabeidzis Pāvila Gruznas iesākto romānu "Mamona gaitnieki"
1976–1979: laikrakstā "Londonas Avīze" publicēts romāns "Pieci Hermanovski"
1980–1983: laikrakstā "Londonas Avīze" publicēts romāns "Prezidenta krustdēls"
1983: stāsts "Četras mīlestības"

CITI DARBI
1982: atmiņu grāmata "Tālos atspulgos"

TULKOTĀJS

1925: Kesels, Žans, Izvolskaja, Helēna. Ar aklību sistie, tulkojums no franču valodas.
1926: Kellermanis, Bernhards. Brāļi Šellenbergi, tulkojums no vācu valodas.
1926: Strindbergs, Augusts. Līgava ar kroni, tulkots Nacionālā teātra vajadzībām.
1926–1927: Verns, Žils. Kapteiņa Granta bērni, tulkojums no franču valodas.
1927: Nikolss, S. Karaliene Kofetna un nabagais, tulkots Dailes teātra vajadzībām.
1928: Grosbergs, Oskars. Mežvalde, tulkojums no vācu valodas.
1937: Defo, Daniels. Robinsons Krūziņš, tulkojums no angļu valodas.
1938: Grosbergs, Oskars. Zemgales stāsti, tulkojums no vācu valodas.

Tulkojis Gerharda Hauptmaņa drāmu "Doroteja Angermane" no vācu valodas.

Par Oļģerta Liepiņa bēgļu gadu literāro daiļradi

"Oļģerts Liepiņš trimdā nostājies mūsu produktīvāko rakstnieku rindās, kas gan sevišķi nepārsteidz, pazīstot viņā ilggadēju un raženu publicistu, kas izcēlies ar lielām darba spējām un vēl lielāku izturību. Šis ražīgums būtu apsveicama lieta, ja no tā bieži nebūtu atkarīga darba problemātiska kvalitāte. Tas attiecas arī uz Oļģerta Liepiņa pēdējam divām grāmatām, kuru caurmēra kvalitāti vērojot, jākonstatē, ka autors sācis drusku atlaisties un piekāpties pret labas prozas stingrajām prasībām.
Simpātisks ir Liepiņa plašais vēriens, tematu dažādība, stila eksperimenti, no fantastiskās un noveles renesanses garā sākot līdz izteiktākajam reālismam bēgļu un karavīru dzīves tēlojumos, kādi ir pārsvarā V. Beķera izdotajā krājumā Jodu gadi. Šāds vēriens rada aizdomas, jo rakstnieka mākslas spēks bieži vien meklējams viņa šaurajā amplitūdā un vienādajos stila paņēmienos. Paturot acu priekšā autora labākos paraugus agrākajās grāmatās, šī viņa dažādība un vēriens pēdējās grāmatās ne visur dod vienādus panākumus. [..] Otru O. Liepiņa grāmatu — stāstu Piemineklis izdevis Arvīds Sēļzemnieks Gēsthachtā. Tas vēstī par Zigfrīda Meierovica nāvi. [..] Stāstam izdevīga viela, bet izstrādājums nav pārkausēts tik stiprās ugunīs, lai dunētu kā vara zvans, aicinādams minēt lielo mīklu — kāpēc. Problēma slēpjas autora pārejās, kas par daudz plūstošas, un nesamērīgumā, kāda ir stāsta pirmajai un otrajai pusei, pēdējo it kā sasteidzot, lai ātrāk tiktu līdz beigām. [..] Katrā ziņā O. Liepiņa dažādie eksperimenti ir interesanti un dara nozīmīgu šādu savas varēšanas pārbaudi. [..] Oļģerta Liepiņa spalvai vajadzētu padoties plašiem kultūrvēsturiskiem romāniem, jo viņa novērojumu un pieredzes krājums patiesi apskaužami bagāts."
Raisters, Ēriks. Oļģerta Liepiņa jaunākās grāmatas. Ceļš, Nr.12 (01.01.1947)

Par romānu "Vēlā liesma" (1951)

"Mīlestības romāns Vēlā liesma norisinās 2. pasaules kara beigu posmā un Vācijas okupācijas pirmajā gadā uz Lībekas bēgļu dzīves raibā un rēgainā fona, kas visiem notikumiem piešķir īpatnu iekrāsojumu. Ar šo darbu Liepiņa prozā iezīmējies pagrieziens uz reālisma, varbūt pat naturālisma pusi. Pēc vēsturiskajiem un fantastiskajiem tēliem, viņš tagad pievērsies ikdienas cilvēkiem, aprakstīdams tos bez ideālizēšanas un nosodīšanas. Kara beigu savdabīgo gaisotni, kapitulācijas noskaņas, dīvaino pacilājumu un veltās cerības, kas sagrābj bēgļus pēc kara beigām Liepiņš notēlojis ļoti dzīvi un pārliecinoši. Līdztekus ietverta arī rūpīga Lībekas latviešu nometnes un iestāžu veidošanās hronika, kam ievērojama vēsturiska vērtība. [..] Varoņu raksturojumi padevušies asi un uzskatāmi. [..] Visumā Vēlajā liesmā Oļģerts Liepiņš savas vingrināta stāstītāja spējas sekmīgi pierādījis no jauna."
Eglītis, Anšlavs. Vēlā liesma. Latvju Ziņas, Nr.4 (24.01.1952)

Par romānu "Stirnās pār kalniem" (1974)

"Romāna notikumu galvenā vide ir Rīga, bet blakus tad diezgan bieži aprakstīta arī kāda imagināra Vidzemes pilsēta — Gaujpils. Romāna galvenajām personām starp šīm abām pilsētām braukājot, dažkārt šķiet pat pārāk bieži, izrisinās romāna sižeta galvenie meti. Daža nodaļa notiek arī autora dzimtajā Ļaudonā, spilgti parādot Malienas novada ļaužu lepno, neatkarīgo garu. Ļoti plaši izvērsto vielu autors formas vienības labā lūkojis iegrožot īsā laika periodā — it kā vienā gadā, no vienas kultūras dzīves sezonas līdz otrai. Ja šim laika posmam meklētu datējumu, varētu nonākt grūtībās. Kā atmiņu romānam šim darbam piemīt atmiņu pasaules psīcholoģiskās īpašības. Cilvēka atmiņā bieži vienā laika apvārsnī parādās dažādos laikos notikušas lietas; tas, kas reālitāte bijis secenīgs, sukcesīvs, atmiņa var parādīties kā vienlaicīgs. Mūsu iztēle dažkārt mūsu vecmāmiņa, kas sen aizsaulē, var rotaļāties ar mūsu bērniem. Arī šai romānā dažādu laiku notikumi pacelti atmiņu apvāršņa vienlaicībā."
Andrups, Jānis. Atmiņu romāns par Latvijas kultūras dzīvi. Ceļa Zīmes, Nr.55 (01.07.1974)

rakstnieks
tulkotājs
žurnālists

Eols

PBLA Krišjāņa Barona prēmija
Prēmija piešķirta par romānu "Mamona gaitnieki".
1978