PAR OLGAS DAUKŠTAS DZEJU
"Olgas Daukšta atšķiras ar savu temperamentu. Viņas dzīvās valodas izjūta spēj dzejoļa skanīgajā matērijā grodi savīt krāšņu tēlainību ar tumšu traģiskas nolemtības nojausmu. Simbolisma ietekmes caurauž gēnos ierakstītā baltu senču panteistiskā dabas izjūta, sevišķi spilgti izpaužoties Daugavas tēla traktējumā - lielā upe Olgas Daukštas dzejā iegūst sievietes vaibstus: tā ir bīstama un vienlaikus sargājoša kā māte. Taisni šī dzīvā un patiesā intonācija, kas intuitīvi uztvērusi šā - dažādu tautu un kultūru cauraustā reģiona būtību, ļauj nosaukt Olgu Daukštu par labāko dzejnieci bijušajās Polijas inflantēs. Šī balss vēl šodien skan tikpat dzidri un skaidri, atgādinot par kādu mūsu pašu kultūrai piederīgu blakusstrāvu, kura mums vēl ir jāatklāj."
Salējs, Māris. Pašu acīm apslēpta kultūras blakusstrāva. Karogs, Nr.12 (01.12.1995)