Nora Kalna

Dzimusi mežsarga ģimenē.
Tēvs – Sīmanis Dūrējs. Māte – Anna Dūrēja.
1959: beigusi Rucavas vidusskolu.
1966: beigusi LVU Vēstures un filoloģijas fakultātes Žurnālistikas nodaļu.

1960–1961: strādājusi par mašīnrakstītāju Rīgā.

1963–1971: strādājusi laikrakstu "Komunists" un "Ļeņina Ceļš" redakcijā un komjaunatnes komitejā Liepājā

1972–1975: strādājusi žurnālā "Zvaigzne" par nodaļas redaktori.

1977–1984: strādājusi Latvijas radio mūzikas raidījumu redakcijā par literāro redaktori.

1984–1992: strādājusi izdevniecībā "Liesma" par redaktori.

1992–1993: strādājusi laikrakstā "Latvijas Dzelzceļnieks" par tulkotāju.

1993–1995: strādājusi izdevniecībā "Pētergailis" par redaktori.

1996–1998: bijusi izdevniecības "Juventa" galvenā redaktore.

1999–2000: bijusi izdevniecības "Valters un Rapa" redaktore.

LITERĀRĀ DARBĪBA

1963: pirmā publikācija – dzejolis "Tilti" Liepājas rajona laikrakstā "Ļeņina Ceļš" (24. decembrī).

LITERĀRIE DARBI

Dzejas krājumi

1968: Gliemežvāki uz plaukstas.
1972: Kliedziens.
1979: Slaloms.

1986: Septiņas dzērves.
1990: Un: lirikas izlase.
1999: Valdnieks, dzejnieks un lauva.
2004: Skumjā viesuļvētra Nora: lirikas izlase.
2011: Puteņu eņģelis.

Aprakstu grāmatas

1973: Slāpes.
1976: Tuksneša āladža.
1980: Lietus akmens.
1984: Sliekšņi.

Atdzeja no turkmēņu valodas

1979: Annaberdi Agabajevs. Ceļinieka monologs. Rīga: Liesma.
1983: Mahtimguli. Cik dziļas dzīles pasaulei" (no turkmēņu valodas un parindeņiem atdzejojuši Nora Kalna, Uldis Bērziņš, Māris Čaklais, Jānis Rokpelnis). Rīga: Liesma.
1987: Turkmēņu tautasdziesmu krājums "Vārda māte – auss" (atdzejojusi, sastādījusi un sarakstījusi ievadu).

Atdzeja bērniem no turkmēņu valodas

1979: Kajums Tangrikulijevs. Puisēns un kazlēns. 
1984: Nuri Bairams "Kāpēc kamieļi nedzīvo pilsētā?

Tulkojumi no krievu valodas

1981: Annamuhameds Kličevs. Kugitangas traģēdija.
2001: Nikolauss Lencs. 1000 piedzīvojumi.
2006: Mirzakarīms Norbekovs. Muļķa pieredze jeb kā atgūt redzi un tikt vaļā no acenēm.

Atdzeja no krievu valodas

1996: Vladimirs Stefanidi. Grēksūdze (kopā ar citiem).
1997: sērijā "Universāls palīglīdzeklis skolēniem" tulkojusi grāmatu "Literatūra. Māksla." (kopā ar M. Lapiņu).

1999: sastādījusi Aleksanda Puškina krājumu "Austrumu motīvi".

Dzejoļi komponēti (Jānis Ķepītis, Pēteris Plakidis, Uģis Prauliņš, Romualds Jermaks, Valters Kaminskis un citi).

PAR NORAS KALNA DAIĻRADI

"Pirmajā dzejoļu krājumā "Gliemežvāki uz plaukstas" (1968) iejūtīgs Kurzemes jūrmalas un mežu tēlojums, izteiksmē bagāta valoda. Otrajā krājumā "Kliedziens" (1972) ieskanas turkmēņu motīvi. [..] Nora Kalna izveidojusies par savdabīgu dzejnieci, apvienojot abu savas daiļrades avotu – dzimtās Rucavas un Turkmēnijas vērojumus. Kalnas dzejā dominē spītīga cīņa par personības patstāvības saglabāšanu, niansēm bagāta, smeldzīga mīlas lirika, nosliece uz apcerīgumu un pašanalīzi. Izteiksme lakoniska."

Inguna Sekste. Latviešu rakstniecība biogrāfijās. R.: Zinātne, 2003.

PAR DZEJAS KRĀJUMU "GLIEMŽVĀKI UZ PLAUKSTAS" (Liesma, 1968)

"Noras Kalnas tēlu pasaulē vispirms saista Kurzemes jūrmalas un mežu poētiskais tēlojums. Krastmalas smilts, ziedošās priedes, dzeņa kalšana, gaisīgo vēju un viļņu dziesma, senu gadsimtu skudra dzintara asarā, pat skūpsti uz puišu cietajām lūpām – tas viss autores skatījumā ir skurba prieka pārpilnajā dzeltenajā krāsā. Autore tik cieši saaugusi ar baltajiem gliemežvākiem krastā, ar vilkiem, zaķiem un caunu taciņām silos, ka šis vides kolorīts kļuvis par viņas biogrāfijas un daiļrades sastāvdaļu, veidojot interesantu līniju krājumā. [..] Noras Kalnas pirmā krājuma tematiskais loks ir stipri autobiogrāfiska rakstura, dzejoļi ļoti personiski izjusti un pārdzīvoti. Taču tie nepaliek viena dzīves stāsta ietvaros. Personiskā pacēlumā līdz nozīmīgam vispārinājumam ir Noras Kalnas dzejas sabiedriskais nozīmīgums. Ar cilvēka īstumu griezīgā kontrastā ir vienaldzība, liekulība, melīgas morāles konvencijas. Vienaldzība ir briesmīga pat vissīkākajās lietās, jo tā rada lielu, bīstamu vienaldzību. [..] Noras Kalnas stiprā puse ir tuvplāns, kā viņa pati to saka – "paņemt uz plaukstas tuvu tuvu acīm"."
Valdis Ķikāns. Divas jaunas dzejoļu grāmatas. Karogs, Nr.10 (01.10.1968)

PAR DZEJAS KRĀJUMU "KLIEDZIENS" (Liesma, 1972)

"Ja pirmajā krājumā autore galvenokārt kavējās dzimtās jūrmalas krastā, "kur kāpās ābeles zied", tad otrā krājuma tematika daudz plašāka, ne tikai Kursa, ne tikai Latvija, bet arī Lietuva, Igaunija, saules kveldēs sakarsētā Turkmēnija, taču vērojama arī kāda ne visai pozitīva un ieteicama parādība: daudziem dzejoļiem iedvesmu vairs nav devusi dzīve, bet gan lasītais, dzirdētais, citas mākslas jomas. Par to liecina kaut vai virkne dzejoļu virsrakstu: "AI Farda", "Arika vilnis", "Afgānis...", "Pēc Rilova gleznas", "Firdousi motīvs", "No pasaku pasaules", "Berkutči dziesma", "Fragi", "Austrumu serenāde", "Vara kalēji", "Vecā čigāna dziesma", "Apijas ceļš ..." un citi."
Harijs Gāliņš. Lai sekotu padziļinājums. Karogs, Nr.5 (01.05.1972)

PAR DZEJAS KRĀJUMU "SLALOMS" (Liesma, 1979)

"Krājums diezgan apjomīgs – pārstāv 1972.–1976. gada dzejoļus. Sekojot Noras Kalnas daiļradei šai laikposmā, tai skaitā biežajām publikācijām periodikā, nevar sazīmēt lielāku lūzumu vai pārmaiņas, kādas, piemēram, bija Imantam Ziedonim, Vācietim un Čaklajam. Vai tas slikti? Izšķirošā nozīme te, manuprāt, detaļām dzejnieces mākslā. Pirmkārt – tradicionālais liriskais varonis. Statisks labā nozīmē, jo pārliecina ar vienkāršu, viegli uztveramu stabilitāti. Neskatoties uz zināmiem trūkumiem, grāmata pretendē uz asociatīvās dzejas noteiktu attīstības pakāpi, ir ceļā uz filozofisku sarežģītību un, kaut arī līdz tādai netiek, virzība redzama. Doma apaug ar niansēm, veidojoties smalkam rakstam; to izvērš tēli, negaidīti salīdzinājumi. Tādēļ Noras Kalnas dzeju nevar pielīdzināt Ārijas Elksnes, Ziedoņa Purva un Lijas Brīdakas (šie trīs autori, kaut arī katrs savādāk, vistipiskāk demonstrē mūsu tradicionālās dzejas attīstības tendences) virzienam. [..[ Dažādi variēta, izceļas emocionālā jābūtība – stingri idejiski nopamatota, bet maiga, pat trausla izpausmēs, īpaši mīlas lirikā. [..] Nora Kalna savas mākslinieciskās attīstības dēl pašlaik ir viena no mūsu interesantākajām dzejniecēm. Kura tendence uzvarēs — modernā vai tradicionālā?"
Iveta Fedoroviča. Raibs skrējiens akvareļkrāsās. Karogs, Nr.11 (01.11.1979)

PAR DZEJAS KRĀJUMU "SEPTIŅAS DZĒRVES" (Liesma, 1986)

"Noras Kalnas jaunākā grāmata nepieder pie tām, kas aicina lasītāju sev līdzi abstraktos sapņu tālumos vai urda uz revolūciju tepat zemes virsū. Tā apvieno jau iepriekšējos krājumos apzinātos domu ceļus un virzienus, akcentējot filozofisko brieduma atziņu, ka it viss ir mūžīgs zem šīs saules."

Rota Goldšteina. "... dzīve, tu esi mana Cerība!" Karogs, Nr.10 (01.10.1987)

PAR APRAKSTU KRĀJUMU "LIETUS AKMENS" (Liesma, 1980)

"Kad izlasīju Noras Kalnas aprakstu grāmatu "Lietus akmens", radās jautājums – kas dzejniecei ir tuvāks: "Vagas, vilkvāles, kārklu švīkas, rūsgani meldru klēpji" Latvijā vai tālā Vidusāzija, kur "Brūkošu smilšu klajums kā liktenis – mūždien priekšā. ... Brien mierīgas karavānas tieši saulē iekšā!"? Lai rastu atbildi, nācās atkal pārlapot N. Kalnas dzejoju krājumus, publikācijas preses izdevumos – žurnālos "Daugava", "Zvaigzne", "Lauku Dzīve" u. c. Ja atņemsim dzejniecei Karakuma tveici, Kopetdaga virsotnes, Badhiza stepi, ja atņemsim turkmēņu leģendas, folkloru, ar ko viņa tik organiski saaugusi, – paliks puspatiesība, pusdzīve, pussirds. Paliks neizzināts, "kur pasaulei azote, kur galu galā ir silti" ... N. Kalna ar Vidusāziju saaugusi jau kopš 1968. gada. Saraduši ar tās dabu (kā dzejniece un personība viņa veidojusies tieši dabā, viņas dzejoji izstaro mīlestību, nerimtas rūpes par dabas likteni). "Cilvēks tā jāaudzina, lai rezervāti un liegumi būtu viņā pašā", saka N. Kalna aprakstā"Jūras zīles". Ir turkmēņiem tautas gudrība – "vienreiz tikušies – paziņas, divreiz tikušies – radi". Turkmēnijā sen Noru Kalnu uzskata par savējo. Viņa ir tā, kas saradojusi Latviju un turkmēniju ar ciešām kultūras saitēm, devusi mums iespēju ielūkoties turkmēņu tradīcijās, vēsturē, iepazīt viņu literatūru, mākslu, ieklausīties Turkmēnijas šodienas pulsā, kas Noras Kalnas dzejā sāka atbalsoties jau 70. gados krājumos "Kliedziens" ("Himna ūdenim"), "Slaloms" ('Nohurli — kalniešu cilts", "Bet nevari noņemt š|ūdoņa apmetni..."). (..) Cieši ar folkloras tēmu N. Kalnas aprakstos savijas globālā dabas aizsardzības tēma. Smiltis un ūdens – turkmēņu divas galvenās problēmas. "
Māra Caune. "... Kur pasaulei azote" Karogs, Nr.8 (01.08.1982)

PAR CEĻOJUMU APRAKSTU GRĀMATU "SLIEKŠŅI" (Liesma, 1984)

"Jaunajā publicistiska rakstura grāmatā "Sliekšņi", tāpat kā iepriekšējās trijās, Nora Kalna mazāk pievēršas ģeogrāfiskam aprakstam, kā to pēckara gados darīja mūsu republikas literāti, apmeklējot tālās republikas. Pa gadu desmitiem mainījušies ne tikai ļaudis, bet arī pati ainava. Tā kļuvusi industriāla. Un uzmanības lokā, savstarpējās attiecībās pašlaik izvirzās kopproblēmas, cilvēka atbildība pasaules liktenī. Autore ar mīlestību un cieņu stāsta par turkmēņu tautas mākslu, par paklāju audējiem. Austrumos paklājs nav tikai mākslas vai sadzīves priekšmets. Tas pavada cilvēku visās viņa mūža gaitās. Paklājs ir vispārcilvēcisks – secina autore. Ar dzejnieces acīm viņa lasa citu domas auduma rakstā."
Viktors Līvzemnieks. Ar kāpinātu izjūtu. Karogs, Nr.12 (01.12.1984)

dzejniece

Nora Dūrēja

Nora Kalnadūrēja

Dzejas dienu balva
Balva piešķirta par turkmēņu tautasdziesmu krājuma "Vārda māte — auss" atdzejojumu.
Atdzeja
1987