Nika Polmanis

Dzimis amatnieka ģimenē, tēvs agri miris, patēvs bijis krodzinieks, pēc tautības vācietis.

1846. gadā apprecējis ar Ernesta Dinsberga sievas māsu.

IEGULDĪJUMS LĪBIEŠU VALODAS ATTĪSTĪBĀ

Ziņojumi par austrumlībiešu izloksni

Sniedzis ziņas par austrumlībiešu izloksni (uz tās pamata radās lībiešu literārā valoda) Pēterburgas Zinātņu akadēmijas akadēmiķiem A. J. Šēgrēnam (ekspedīciju laikā Kurzemē 1842. un 1852. gadā) un F. J. Vīdemanim (Kurzemē 1858. gadā, Pēterburgā 1859. gadā), kas ietvertas A. J. Šēgrēna lībiešu valodas gramatikā ("Livische Grammatik nebst Sprachproben") un vārdnīcā ("Livisch-deutsches un deutsch-livisches Worterbuch", abas Pēterburgā 1861; papildinājis un publicēšanai sagatavojis F. J. Vīdemanis).

Tulkojumi

Tulkojis austrumlībiešu izloksnē Mateja evaņģēliju, kas iznāca vienā gadā ar tulkojumu rietumlībiešu izloksnē (abi izdoti Londonā 1863. gadā) un ir pirmās grāmatas lībiešu valodā.

RAKSTI

No N. Polmaņa darbiem saglabājies turpinājizdevumam "Ziņas un stāsti par Dieva valstības lietām" domāts raksts "Ar acīm redzama nelaime. (No Kolkes jūrmaļa Kurzemē)", ko cenzors 1851. gadā aizliedzis publicēt.

PAR NIKU POLMANI

"A. J. Šēgrēns saka, ka Nika bijis vienkāršs, mierīgs un jautrs. Saglabājies N. Polmaņa fotouzņēmums, kur viņš redzams ar vijoli, bet aizbāzis cirvi aiz jostas. Acīmredzot skolotājs ar to simboliski gribējis teikt, ka cilvēka radošai dzīvei nepieciešams kā fiziskais, tā garīgais darbs."

Šuvcāne, Valda. Lībiešu kultūras darbinieki 19. gadsimtā. Avots, Nr. 11, 01.11.1988.

"Pirmais lībiešu skolotājs Niks Polmanis bijis arī muzikants, kas šad tad mēdzis spēlēt. Bij arī otrs, par Tišiņu iesauktais spēlmanis. Tas bija uzcēlis nelielu mājiņu pie dižpurva uz Bažkangara, starp Melnsilu un Dūmeles-Saunaga ceļu.
Tolaik gan vēl Dūmeles- Saunaga ceļš nav bijis, ir bijušas tikai laipas, šo namiņu apkārtējie bija iesaukuši par Tišiņsētu. Šis nosaukums saglabājies līdz pat mūsu dienām. Tajā vietā vēl tagad redzamas šīs būdas atliekas. 
Reiz Polmanis ar Tišiņu bijuši Dundagā. Braucis Dundagas barons ar četriem zirgiem. Polmanis sadomājis to drusciņ pabaidīt un reizē ar Tišiņu sācis spēlēt maršu. Zirgi izbijušies un sākuši auļot tā, ka kučieris nav spējis savaldīt. Tišiņš, to redzēdams, mitējies spēlēt, bet Polmanis uzsaucis: "Spēlē, Tišiņ!" Piesitis kāju pie zemes un turpinājis spēlēt, un nospēlējis maršu līdz galam. 
Otrā dienā Polmani aicina pie barona: "Vai tu, Polmani, patiesi gribēji man galu darīt?" tā barons noprasa. Polmanis atbild: "Nē, kungs, tikai godu darīt, jo maršu taču nedrīkst pārtraukt!" – "Nu ja tā, tad došu tev dzeramnaudu," barons sacījis. Bet Tišiņš, kas par baronu iežēlojies, palicis tukšā."

Bertholds, Alfons. Atmiņas. Literatūra un Māksla, Nr. 24, 03.07.1992.

"Ar savu izglītību, pieredzējumiem, runas dāvanām Polmanis bij radījis sev autoritāti, ar drošo uzstāšanos pret muižnieka varu viņš rādija priekšzīmi saviem tautiešiem. Viņam nemaz nevajadzēja tos kādā konkrētā jautājumā musināt, bij jau diezgan nozīmīgi, ka viņš veidoja pašu pretestības ideju, stiprināja cīņas sparu."

Altements, A. Studijas nacionālās atmodas vēsturē. Latvijas Vēstures Institūta žurnāls, Nr. 3, 01.07.1939.

Nikā Polmaņ, Pollmann, Pohlmann

–1859
Košrags
Skolotājs.

–1859
Kolka
Skolotājs.

–1859
Kolka
Ķesteris Mazirbes baznīcas filiālē Kolkā.

1835–1840
Talsi
Mācījies privātskolā Talsos.

1843–1846
Irlavas skolotāju seminārs
Bētiņa iela
Ieguvis pedagoģisko izglītību.

1860
Novgoroda
Mazirbes mācītājs un Dundagas barons 1859. gada pavasarī Niku Polmani atstādināja no darba. Žandarmērija turēja viņu aizdomās par 1859.–1860. gada lībiešu nemieru ierosināšanu. Ar Krišjāņa Valdemāra starpniecību N. Polmanis 19. gadsimta 60. gados nopirka zemes gabalu Novgorodas guberņā, no kurienes Latvijā vairs neatgriezās.