"Liepājas dzejnieku vidū gadu gaitā nenovērtēts ir kāds interesants dzejnieks. Mainās laiki valdības – Monvidu Cīruli joprojām zina vien dzejas gurmāni. Bet žēl. Monvida Cīruļa dzejoļus lasot, var jaust, ka viņš baudījis muzikālu izglītību. Un tā arī ir – pēc mūzikas vidusskolas beigšanas viņš studējis režiju konservatorijā, strādājis Liepājas teātrī, mūzikas vidusskolā, pēdējos gados bibliotēkā. Cīrulis daudz vērības pievērš dzejas muzikalitātei. Mūzikas mācība ienāk ne tikai fonētiskajā organizācijā, bet arī dzejoļu kompozīcijā. [..] Gandrīz vai katrā Monvida Cīruļa dzejolī ir pa tēlainības elementam, kas liek apstāties pēkšņā pārsteigumā, bet parasti Monvidam Cīrulim dzejolis izspēlējas kā neliela novelīte, pie tam atrisinājums ne vienmēr ir tēlisks vai jēdzienisks."
Kāda spalga jau gaisma. Kā tumsa. Literatūra un Māksla Latvijā, Nr. 11 (16.03.2000.), 3. lpp.
"Nezinu, kas ir Monvida Cīruļa iedvesmas avoti, ko viņš uzskata par savu skolotāju vai paraugu, man viņa dzeja atgādina impresionista gleznu. Ar līdzībām, pretstatiem, asociācijām, nojautām, ar garām slīdošām dabas ainavām un smeldzošu mīlestību, ar saulrietu un mēness atspulgu jūras viļņu galotnēs."
Silvija Ģībiete. Valodas pēcpusdiena. Literatūra. Māksla. Mēs, Nr. 13 (02.04.1998), 14. lpp.