Minna Dišlere

3 bildes

27.08.1886 – 26.06.1976

Minna Dišlere (1886–1976), dramaturģe. Dzimusi Kokneses pagastā. Klausījusies lekcijas Tērbatas universitātes Juridiskajā fakultātē, izglītību turpinājusi Pēterburgā Bestuževa Augstāko sieviešu kursu Juridiskajā fakultātē. Intensīvākie literārie darba gadi – 1920. gadu beigas un 30. gadi. Kritika atzinīgi vērtējusi pirmo publicēto un Nacionālajā teātrī iestudēto lugu "Ozolnieka meita" (1929). Arī citas lugas guvušas vērā ņemamus panākumus. Lugās risināta lauku dzīves problemātika. Gandrīz visi dramatiskie darbi iestudēti Rīgas lielākajos teātros.

Dzimšanas laiks/vieta

27.08.1886
Kokneses pagasts
Dzimusi Kokneses pagasta Ūzēnos.

Miršanas laiks/vieta

26.06.1976
Skrīveri

Personiska informācija

Dzimusi Kokneses pagasta Ūzēnu saimnieku Jēkaba un Annas Vīksnu ģimenē.
1912: Pēterburgā apprecas ar Kārli Dišleru.
1917: kopā ar vīru aizbrauc uz Omsku, taču vietējos apstākļos iedzīvoties nespēj.
1920. gada 9. janvāris: Omskā ģimenē piedzimst dēls Indulis.
1920: Dišleri atgriežas Latvijā.
1923. gada 25. decembris: Rīgā piedzimst meita Ilga.
1941. gada jūnijs: Minna Dišlere kopā ar vīru un meitu izsūtīta uz Krasnojarskas novada Tasejevas ciemu. Kārlis Dišlers strādāja dažādus darbus, arī automašīnu vajadzībām zāģēja klucīšus, un piecdesmit piecus gadus vecā rakstniece palīdzēja tos zāģēt.
1946: Minna un Kārlis Dišleri pārcēlās uz Taišetas pilsētu Irkutskas apgabalā pie meitas Ilgas, kura kara laikā bija tur nosūtīta darbā. Kārlis Dišlers neilgi strādāja par vācu valodas skolotāju dzelzceļnieku skolā, kur saņēma dzelzceļa brīvbiļeti.
1947: visi trīs Dišleri atgriezās dzimtenē un puslegāli apmetās uz dzīvi Siguldā.
1950: no jauna visi trīs tika izsūtīti, šoreiz uz Krasnojarskas novada Poļevojes ciematu. Visi Dišleru lūgumi atgriezties dzimtenē tika noraidīti. Kārlis Dišlers saslimis ar dizentēriju un, nesaņēmis pienācīgu medicīnisko palīdzību, 1954. gada 18. septembrī mira.
1955: Minna Dišlere 68 gadu vecumā atgriezās dzimtenē. Pēdējos mūža gadus viņa pavadīja pie meitas Skrīveros.

Profesionālā darbība

1913: pirmās lugas – piecu cēlienu drāma "Dēls" (sarakstīta 1913. gadā) un "Ikars" (sarakstīta līdz 1917. gadam) kara apstākļos gājušas zudumā un nav publicētas.
1920– 30: intensīvākie literārā darba gadi.
1929: kritika atzinīgi vērtējusi pirmo publicēto un Nacionālajā teātrī iestudēto lugu "Ozolnieka meita" (1929).

Lugas

"Ozolnieka meita" (1929)
"Iegātnis" (grāmatā un teātrī 1930)
"Bagātā līgava" (teātrī 1934)
"Studentes vasara" ("Kraujēnu mantinieki" 1931)
"Trakais laiks" (1932)
"Tikai vienu glāzīti" (1933)
"Bagātā līgava" (1934)
"Dejotājas vaina" ("Zigridas likums" 1935)

Citātu galerija

"Mājās visi bija cītīgi "Dienas Lapas" un "Mājas Viesa Mēnešraksta" lasītāji. Arī es ar lielu nepacietību gaidīju sestdienas vakaru, kad atnesa visas nedēļas pastu. Interesantie romāni un jaunākie notikumi tad tika lasīti priekšā un arī pārspriesti. Tā es jau agrā bērnībā nonācu jaunstrāvnieku ietekmē. Tēvs ilgākus gadus atradās pagasta priekšgalā. Viņš bija meklētājs – skeptiķis, brīžiem ar pesimisma uzplūdumu. Māte turpretim praktiķe ar lielu dzīves sparu, veselīgu prātu, dziesmu mīļotāja. Lielās māsas piedalījās pagasta sabiedriskajā dzīvē: dziedāja korī, spēlēja teātri. Atminos, ka vecākai māsai bija jāmācās Annas loma "Ļaunajā garā". Es nu viņai biju pretimspēlētāja visās lomās, tā ka beidzot zināju visu lugu no galvas. Arī skola, kuras priekšgalā atradās skolotājs Malta (1905. g. cīnītājs), ietekmēja tanī pat virzienā. Katriem Ziemassvētkiem sagatavojām kādu ludziņu, ko viens vai otrs no skolotājiem bija paši sarakstījuši. Man vienmēr iznāca līdzspēlēt. Un tas man likās tik jauki, tā ka modās vēlēšanās reiz kļūt par aktrisi, lai varētu katru vakaru spēlēt teātri. Bez tam vēl, lai vingrinātos izteiksmīgā lasīšanā, klasē mēs izņēmām dramatiskus darbus, katrs lasot savu lomu. Jāsaka, ka mūsu skolas audzinātāji darīja visu, cik nu tas stingrajos pārkrievošanas laikos bija iespējams, lai skolnieki ne tikai iemācītos lasīt un rakstīt, bet arī iemīļotu latviski iespiestu vārdu. Un man jāsaka, ka viņi to tiešām arī panāca."

Minna Dišlere. Manas dzīves siluete. Jānis Ķelpe. Sieviete latvju rakstniecībā. Jelgava, 1936, 96-104. lpp.

"Minna Dišlere ir lauku dzīves un tipu notēlotāja. Netverdama psiholoģiskā dziļumā, viņa veido viegla žanra gleznojumus, pa lielākai daļai cilvēkus rādīdama no jautrās puses. Tāda rakstniece parādās komēdijās: "Studentes vasara" (1931), "Traks laiks" (1932), "Tikai vienu glāzīti" (1933) un "Dejotājas vaina" (izrādīta Rīgas Mazā teātrī, 1935). Bagātāks psiholoģisks veidojums sniegts drāmā "legātnis" (1930) un lugās "Ozolnieka meita" (1929) un "Bagātā līgava" (1934). Gandrīz visi M. Dišleres dramatiskie darbi izrādīti Rīgas lielākos teātros."

Jānis Ķelpe. Sieviete latvju rakstniecībā. Jelgava: 1936, 104. lpp.

Par sievietes rakstnieces un viņas tēloto sieviešu lomu literatūrā M. Dišlere teikusi: "Sievietes spējas taisni dramatiskā laukā tiek ļoti bieži apšaubītas, jo mums, sievietēm, noliedz objektivitāti, kas tik nepieciešama šai literatūras nozarē. Man tomēr liekas, ka mūsu labākās dramatiķes Aspazija un Anna Brigadere ir spīdoši pierādījušas, ka sievietes var būt labas dramatiķes. Subjektīvismu sieviešu darbos varbūt var saskatīt vielas izvēlē un temata apstrādājumā, uzticot augstākos ideālus paust varonei – sievietei. Tad arī sieviešu tēli iznāk pilnīgāki, dzīvāki un īstāki. Liekas, ka arī autorēm viņu varones ir mīļākas, tuvākas. Par sieviešu tipu dominēšanu šinīs lugās var spriest jau no darbu nosaukumiem: "Zalša līgava", "Vaidelote", "Zeltīte", "Ilga", "Maija un Paija", "Kad sievas spēkojas", "Princese Gundega un karalis Brusubārda" utt. Ja runāju par sevi, tad man arī jāsaka, ka sieviešu tēlus skatu daudz dzīvāk un tie ir mani mīļie bērni, un tikai viņiem gribas uzticēt tās idejas, kuras vēlētos vest dzīvē."

Minna Dišlere. Mans ceļš uz drāmu. Teātra Vēstnesis, 1929/1930, Nr. 7.

"Minna Dišlere latviešu literatūras vēsturē ieiet kā R. Blaumaņa literāro tradīciju turpinātāja. Gan ar blaumaniski latvisko un gaišo pasaules uztveri, gan ar atjautīgo, labsirdīgo humoru un skaidro, labskanīgo valodu M. Dišleres lugas guva tautas mīlestību (viņas lugu pirmizrādēs teātri allaž bijuši pārpildīti), jo, tāpat kā R. Blaumanis, viņa stingri stāvēja uz tautiskā reālisma pamatiem, atsedza lauku cilvēku darba tikumu un ciešo, nesaraujamo saistību ar zemi, ar lauku vidi, taču, R. Blaumanim radniecīgus sadzīves konfliktus risinot, izgaismoja tos atbilstoši savam laikmetam – 20.–30. gadu realitātei un cilvēku domāšanai.

Biruta Gudriķe. Minna (1886–1976) un Kārlis (1878–1954) Dišleri. Tradicionālisti un modernisti. R.: Zinātne, 1996.

Saiknes

Dzimtais vārds

Vīksne

Izglītība

Kokneses pagastskola
Koknese

1899–1901
Natālijas Draudziņas ģimnāzija
Rīga

1901–1905
Ludmilas Tailovas privātā ģimnāzija
Rīga

1905–1906
Tērbatas Universitāte
Tartu
Juridiskā fakultāte. Brīvklausītāja.

1908–1913
Pēterpils Bestuževa augstākie sieviešu kursi
Sanktpēterburga
Juridiskā fakultāte

Dzīvesvieta

1886–1899
Kokneses pagasts

1899–1905
Rīga

1905–1906
Tartu

1906–1907
Irkutska

1908–1917
Sanktpēterburga

1917–1920
Omska
Vīrs Kārlis Dišlers ievēlēts par docentu Omskas politehniskajā institūtā, 1917. gada rudenī pirms revolūcijas dienas ģimene atstāj Pēterpili.

1920–1941
Rīga
Vasaras mītne, kurai dod vārdu "Sauleskalns", Koknesē.

Darbavieta

1906–1907
Irkutska
Mājskolotāja poļu ģimenē

Ceļojums

1919
Altaja kalni
Vasara

Deportācija

1941–1955
Sibīrija

Apglabāts

Vecie kapi