"Pilsētas 11. pamatskola 7. martā Latv. biedrībā sarīkoja skolēnu vakaru, uzvedot Zalcmaņu Mildas dramatisko pasaku "Skandiņa". Rakstīt bērnu ludziņas nav visai viegls un pateicīgs darbs. Tāpēc arī mūsu literatūrā tāda bērnu ludziņu nabadzība. Labas bērnu ludziņas mums ir tikai dažas, un tās pašas no musu redzamākiem rakstniekiem – Brigaderes, Raiņa un Akuratera. Šo bērnu ludziņu trūkumu ir novērojusi Zalcmaņu Milda un tāpēc ķērusies pie rakstīšanas un pa gadam izlaiž pa dramatiskai pasakai. Līdz šim gan tikai rokrakstā, ne drukātas. Par dramatisku, šī vārda īstā nozīmē, šo "dramatisko pasaku" jau nu pavisam nevar saukt. Tas ir pasaku atsevišķu skatu nemākulīgs savārstījums. Tad valoda. Ludziņa uzrakstīta dzejā, pie tam ļoti nedzejiski. Vietām ritms un atskaņas klab un grīļojas kā saplēsti bērnu ratiņi. Arī dziesmās nav neka orģināla. Pie tam šīs abas ludziņas prasa ļoti krāšņu ārējo ietērpu, kas ne katru reiz iespējams un uz skolu skatuvītem jau nu pavisam ne. Abas redzētās ludziņas dod diezgan skaidru jēdzienu par Zalcmaņu Mildu kā rakstnieci. Un jāsaka, ka par Zalcmaņu Mildu mes varam runāt tikai kā par "rakstnieci" pēdiņās. Brīvais Vārds, Nr.6 (13.03.1925)
""Mēs solāmies" ir viena no trim lugām, kuras ar naudas balvām godalgoja Sieviešu atturības biedrības "Baltā Lenta" atturības lugu konkursā 1935. gadā. Autore – skolotāja, no kuras spalvas jaunatnei nākušas vēl 5 citas ludziņas (Burvību slogā, Skandiņa, Velnu rija, Pirmais aprīlis un Sapnis par dzimteni). Minētā konkursa žūrijas komisija, kuras sastāvā ietilpa arī tādas kompetentas personas, kā dzejniece. Aspazija un režisors Zeltmatis, piešķirot lugai atzinības balvu, konstatēja, ka tai līdzīgas jaunatnes atturības lugas mūsu rakstniecībā nav. Jau šis atzinums vien piegriež mūsu vērību Zalcmanes darbam. lepazīstoties tuvāk, šī vērība un uzmanība nemazinās. Ludziņa lasāma ar saspīlētu interesi, jo tajā iztirzātā dzeršanas problēma ir
stipri kaila un atbaidoša." Jaunā Balss, Nr.1 (01.01.1937)