"Savos skatuves darbos M. Priedulāja ir dvēseles skaidrības meklētāja, kas dzīves tiešamību grib redzēt atmirdzam jaunā spožumā. Pakļaudamās meklējumiem, formu viņa atstājusi otrā vietā."
Jānis Ķelpe. Sieviete latvju rakstniecībā. Jelgava: 1936, 148.
Par lugu "Ķirmgrauzis un viņa bērni" (1935)
"Dialogs rit viegli. Valoda tiecas daiņu un pasaku žanrā, sevišķi labi padevušās meitu dziesmas 1. cēlienā. Personas runā un rīkojas diezgan raksturīgi, gan ļoti atgādinādamas "Maiju un Paiju". Darbības žiglums un asums vidējs. Lai to kāpinātu, derētu ludziņu vietumis īsināt. Mīnusā jāatzīmē daži diezgan novalkāti saldas dzejas vizuļi, kuri vairāk iederas dienasgrāmatā, nekā dzīvā bērnu valodā – "meža smarža dziļā biezoknī", "lūpas, smaidā vērtās", "lai sirds priekā dej", etc. (..) Raini atgādina gudrie Varavīksnīšu vārdi "Tuvs tam tālais, kas mīl sauli. Gaišs tam tumšais, kas pats gaisma". Kopsavilkumā – M. Priedulāja ar "Ķirmjgrauzis" sasniegusi diezgan labu gatavību, kaut ar jūtama vēl sveša ietekme. "Ķirmjgrauzis" ir lietas koks, kuru var izlietāt lielo teātru skatuves bērnu izrādēm."
Audzinātājs, Nr.12 (01.12.1934)