Par Mildu Kalvi
“Padomju literatūrā M. Kalves sirds visvairāk veltīta dzejai. Ar recenzijām un problēmu rakstiem par jaunāko latviešu padomju liriku (Mirdzu Ķempi u. c.) viņa kļuva pazīstama vispirms. Un arī tagad mūsdienu dzejas meistarības jautājumi ir jubilāres “hobby”. Vai nu institūta plāna darbs radījis šādu interesi, vai arī tāda interese palīdzējusi izcīnīt attiecīgu tēmu plānā, kas to lai zina, jo autore pati klusē. Taču fakts ir, ka stilistikas sarežģītajā pasaulē M. Kalve laužas iekšā tā kā viņas tuvākajā apkārtnē neviens cits. Stilistikas teorijai un stila analīzes praksei vajag daudz radošas fantāzijas un iejūtas, un parasti tāda veida darbam pievēršas noteikta tipa darbinieki, ko vairāk nekā urbšanās biogrāfisko un bibliogrāfisko materiālu kalnos valdzina brīvs domas lidojums.”
Vilsons, Alfons. Milda Kalve un piecdesmit gadi. Karogs, 1967, Nr. 12.
Par pētījumu "Andreja Upīša stila meistarība" (1964)
“Milda Kalve strādājusi ļoti rūpīgi: to, ko citi pateikuši tikai ar frāzi vai it kā garām ejot, viņa padziļina un paplašina. Raugoties uz A. Upīša prozu un prozas teoriju tieši no stila viedokļa, autore uzskatāmi atklāj rakstnieka māksliniecisko individualitāti. Bez šaubām, materiāls ir bagāts un pateicīgs, taču tikai pieredzējusi, talantīga zinātniskā doma un redzes loks to spēj izkārtot ar interesi lasāmā, sistematizētā pētījumā. Brīžiem šķiet, ka M. Kalves grāmatas nosaukums īsti neatbilst tās saturam, ir pat maldinošs. Grāmatā sniegts diezgan vispusīgs pašas stilistikas problēmas apskats, tādējādi tā var interesēt plašāku lasītāju loku. Vairākkārt parādīti A. Upīša ieskati par stilu, vairākās vietās autore pakavējas pie citu latviešu padomju prozaiķu daiļdarbiem. Visā grāmatā jūt vingru literatūrvēsturnieces un literatūrteorētiķes roku. [..] Būtu ļoti jauki, ja viņa spertu vēl vienu platu soli uz priekšu – apcerot meistara stilu, arī pati izkoptu sevi par personību, par kritiķi rakstnieci, kurai pašai ir savs, neatkārtojams stils. Citādi draud iesīkstēšana sausi zinātniskā pieejā, kas, īpaši par stilu runājot, traucē sasniegt īsto mērķi – ieinteresēt lasītāju. [..] Lasītājam vairāk gribētos dzirdēt M. Kalves pārdomas par A. Upīša stilu, mazāk stila elementu reģistrācijas un grupēšanas, kas drīzāk ir valodnieku pienākums. Tad pielūgsmi drošāk nomainītu vērtējums.”
Bērsons, Ilgonis. Vēl viena grāmata. Karogs, 1966, Nr. 2.