Miķelis Valters

07.05.1874 – 27.03.1968

Miķelis Valters (1874–1968) – rakstnieks, politisks darbinieks. Iesaistījis jaunstrāvnieku kustībā, viens no Latviešu sociāldemokrātu savienības galvenajiem ideologiem. Laikraksta "Proletariets" un žurnāla "Revolucionārā Baltija" līdzredaktors. Vēlāk bijis viens no Zemnieku savienības dibinātājiem, Latvijas Tautas padomes loceklis, kā arī pirmais Latvijas iekšlietu ministrs. Strādājis arī diplomātijas dienestā, pēc tam dzīvojis Šveicē un Francijā, nodarbojies ar jurisprudenci un publicistiku. Literārās darbības sākumā rakstījis tēlojumus un ceļojumu piezīmes, pēcāk pievērsies dzejai. Sarakstījis arī vairākas grāmatas par kultūras vēstures un kritikas jautājumiem, kā arī divas filozofiskas drāmas.

Darba autors (16)

Komentāra autors (1)

Recepcijas persona (8)

Dzimšanas laiks/vieta

07.05.1874
Liepāja

Miršanas laiks/vieta

27.03.1968
Nica

Personiska informācija

Pirmā sieva Anna Streguļina-Valtere, otrā – Somijas zviedriete Estere Slomane (kopīga meitiņa Papardīte, 15 gadu vecumā gāja bojā, no sievas šķīrās 1928.g.), trešā – Alise Ērika (laulība 1930.g., palika Beļģijā, nedeva šķiršanās atļauju. Ceturtā sieva ir neoficiāla – Antonija Jēkabsone.
"Ar M. Valteru vedeklai Valdai nebija lemts satikties, toties ar Antoniju, kura nodzīvoja ilgu mūžu, gan. A. Jēkabsone bija dzimusi Sude. Pēc sarunām ar vīramāti V. Jēkabsone-Valtere spriež, ka viņa jaunībā dzīvojusi Rožu ielā. M. Valters un A. Jēkabsone esot satikušies Kūrmājas prospektā pēc kāda koncerta Kūrmājā. Par A. Jēkabsones bērnības un jaunības gaitām un pašas ģimeni Liepājā zināms maz. Uzvārds Jēkabsone ir bijis viņas pirmā vīra uzvārds. Savukārt ar M. Valteru Antonija gan nodzīvojusi kopā garus gadus līdz M. Valtera nāvei, bet abi nav bijuši laulāti, jo M. Valtera iepriekšējā sieva dzīvojusi citā valstī un nebija devusi šķiršanos. Līdz ar to arī uzvārdi ģimenes locekļiem ir dažādi.
Savulaik studijas Parīzē, Sorbonnas universitātē, saveda kopā topošo tulkotāju ar Miķeļa Valtera dēlu Andri Jēkabsonu. Viņiem ir divi bērni – Latvijā dzimusī Kaija Jūlija, kura tagad dzīvo Francijā. Kaijas vārdu meitenei devusi vecmāmiņa Antonija, jo ar šo vārdu viņa jaunībā parakstījusi vēstules Miķelim Valteram. Savukārt Francijā dzimušais Ilmārs Jānis Miķelis kopš 12 gadu vecuma dzīvo Latvijā, viņam ir 18 gadu un viņš nes abu savu vectēvu vārdus."

Ziņas no: https://www.liepajniekiem.lv/zinas/kulturvide/kult...

Profesionālā darbība

Lit. darbības sākumā 1894 rakstījis tēlojumus un ceļojuma piezīmes. Pirmā publikācija - apraksts "Iz Berlīnes" laikr. "Dienas Lapa" 1894.8./20.VIII. Vēlāk rakstījis gk. dzejoļus, kas public. krājumos "Tantris" (1908), "Ēnas uz akmeņiem" (1910), "Mūžība" (1914). V. lirikā konsekvents verlibra lietojums; izteiksmē spraiga, impulsīva izjūtu un pārdomu fiksācija. Grām. par mākslas vēst. un kritikas jautājumiem "Latviešu kritika mākslas un zinību jautājumos" (1908), "Florencē" (1909) vērsies pret socioloģisko kritiku, uzsvēris mākslas specifiskās likumības un proponējis intuitīvo pētniecības metodi. Sar. arī filoz. drāmas "Kristus atriebšanās" (1928) un "Dievs un cilvēks" (t-rī 1930). Kultūrvēst. nozīme grām. "Atmiņas un sapņi" (1969)

Citātu galerija

1924.gadā Jānis Akuraters raksta izjustu pasāžu par Papardes dzeju sasaistē ar Valtera dzīvi: “Bez politiķa, zinātņu vīra un mākslas kritiķa Dr. Valtera, mums vēl šaī personībā ir kāds mīļš un īpatnējs tēls — tas ir d z e,j n i e k s Andrejs Paparde. Un dzejniekā mēs redzam Miķela Valtera dvēseli taī gaismojumā, kuru nedod ne zinātne, ne politika. Te ir viņa intīmākā dvēsele. Te atveras Valters kā impresiju un noskaņu bagāta, sēri-dziļa prieka un estētisku domu un izjūtu personība. Kā Andrejs Papārde viņš ir laidis klajā dzeju krājumus: Tantris (Helsingforsā 1908.), Ēnas uz akmeņiem (Rīgā, 1910.) un, Mūžība (Helsingforsā, 1914.). Visi minētie dzeju krājumi nes lielu stila vienību. Tāpat pēc formas kā satura. Un citādi tas nevar ari būt grāmatās, kur dzejnieks dzīvo savā pasaulē, kuru negrib un nevar mākslot vai slēpt. Te ir Valtera dzīve, — tas, ko neviens nav varējis saprast, pēc kā neviens nav prasījis šo gudro un piedzīvojumu bagāto zinātnieku un valsts vīru. Bet atskatoties uz Valtera īpatnējo cīnu un vientulības pilno jaunību, uz viņa bēgļa un meklētāja gadiem, mēs varam gaiši saskatīt Valtera dzejās vina dvēseles lidojienus, vina agrās jaunības rūgtos malkus, sapņus, mūžības domu un nākotnes meklētos ideālus. [..] Reti mūsu rakstniecībā var atrast tik daudz autobiogrāfiska, kā Papārdes „Tantris" mazajās baltās dzejās. Kas grib saprast Valtera dzīvi, cīņas un sēras, lai atšķir šo grāmatu. Tur nav ne pārspīlējumu, ne mākslotības, tur ir pate dvēsele. Vietām viņā ir dziļi impresionistisks virtuozs momenta domu dzejnieks. Bet momenta domas un izjūtas ir taisni tās, kas visasāk dzeļ dzejnieka dvēselē un visgaišāk uzliesmo izteiksmē. „Tantris" ir grāmata, kur mazas domas un dziesmas, mazi daiļi brīži ir savirknēti kā tekoša dzirkstaiņa pērļu rota, kas apdvēsta no dīvainām vieglām sērām un apslēptas dzīvības rožu smaržas. Tas ir dvēseles stāsts, tās dvēseles, kura dzīvo, meklē un bauda acumirkļos un vientulībā.”
1934. gadā Teodors Zeiferts savā rakstniecības vēsturē piemin, ka ar vārdu Andrejs Paparde, Valters rakstījis ari dzejoļus un tie iznākuši trīs krājumis. “Tās ir brīvā ritumā uzmestas izjūtu ainas Par dabu, mīlestību, vientulību, sapņainām ilgām. Literāriskiem jautājumiem Valters allaž pieskaras. Par tiem viņš sniedz veselu rindu rakstu arī jaunākā laikā: “Par jaunāko teātri un drāmu (Izgl. Min. Mēnešr. 1928), Jauna drā ztās saturs un virziens (turpat, 1930), Kāds latvietis ka vācu dzejnieks un domātājs (Latvju Grāmata, 1928), Mūsu rakstnieki (Daugava, 1928), Jaunā dzeja (turpat, 1931) u. c. Pa parastam, te viņš mūsu rakstniecības parādības ved sakarā ar citu tautu rakstniecību, kaut gan no skaidriem norādījumiem un slēdzieniem izvairās.” (Latviešu rakstniecības vēsture, 1934)
Galēju kritiku un necienīgus apzīmējumu “renegātu ciltstēvs” padomju periodā Valteram piešķīris Arvīds Grigulis (Latviešu literatūras kritika: 3. sēj. 1958). Savu nepatiku Grigulis pamato ar naidīgiem, sociālistiskā reālismā un vēsturiskā materiālismā balstītiem argumentiem: “Valtera, nolūks bij apgāzt pašu vēsturisko materiālismu, sagandēt un sakompromitēt ikviena prātīga tautieša priekšā. Brošūrā “Florencē” (1909) viņš jau skaļi runā par “marksisma loģiskām vājībām”, salīdzina marksisma metodi ar “jaunāko vēstures zinātni”, rāda, “cik materiālisms maldās, kad tas grib cilvēces attīstības izpētīšanā būt vienīgā metode”, un cik daudzkārt pilnīgāka par marksismu ir vācu liberālo profesoru “jaunākā vēstures zinātne”, kur galvenā loma piekrīt pazīstamai rasu teorijai. Līdz ar to viņš papildina arī “jauno” mākslas teoriju — proti, ka mākslinieks nav atkarīgs ne no savas apkārtnes, ne laika, bet vienīgi tikai no savas īpatnējas krāsu sajūtas un dziņas [..]. Par uzskatāmu ilustrāciju saviem galīgi pārgrozītiem uzskatiem Valters izdod divus dzejoļu krājumus (“Tantris”, “Ēnas uz akmeņiem”), kuros patiešām nav itin nekā no sabiedriskās dzīves un (pārdzīvojumiem, bet vienīgi tikai mākslota noslēpumainība, mistikas imitācija un uzpūsts patoss. Ja Valters palicis tikai mākslas iecirknī, tad viņu varētum pieskaitīt latviešu dekadentiskajiem rakstniekiem, jo visi tie lielākā vai mazākā mērā ir uzstājušies pret «vienpusīgo», «šauro» vēsturisko materiālismu un marksismu — tad nebūtu sevišķa iemesla viņu nodalīt un apzīmēt par pirmo latviešu renegācijas pionieri.”
Andrejs Johansons ļoti precīzi to raksturojis kā savdabīgu, kaut mazliet abstraktu liriku, kur brīvā ritmā un impresionistiskā stilā tverti momentāli iespaidi un pārdzīvojumi, allaž tiecoties tos simboliski un prātnieciski padziļināt. (Latviešu literatūra. 4.grāmata, 1954)