"Šī grāmatu virkne ["Dvēseļu pulcēšana"] ir unikāls veikums latviešu literatūrā, tajās attēlota vairāku paaudžu, kā arī pašas Melānijas Vanagas dzīve latviešu tautas vēstures kontekstā. "Veļupes krastā" ir viens no spilgtākajiem Sibīrijas izsūtījuma tēlojumiem latviešu literatūrā."
Astrīda Vite. Latviešu rakstniecība biogrāfijās. R.: Zinātne, 2003.
Par grāmatu "Mātescilts" (1995)
"No vienas puses, tā ir iespaidīgāka par jebkuru vēsturisko romānu vai līdz šim lasītajām memuāru grāmatām, no otras apbrīnojami viegli gaistošs un trausls (t.i., viegli aizmirstams) veidojums. Žanrisko piederību pietiekami skaidri formulējusi autore. Proti, Mātescilts nav ne atmiņas, ne beletrizēts vēsturisks pētījums, ne arī kas cits tamlīdzīgs, bet gan, īsi un precīzi, "dvēseļu pulcēšana" (ne katrs autors spējīgs radīt savu personisko žanru). Arī žanra specifiku brīnišķīgi definējusi pati Melānija Vanaga: "..par to, ko es rakstu, vēl neviens nav rakstījis un neviens cits bez manis arī nevar uzrakstīt." Jebkurš vētures apcerētājs – vis
viens, literāts vai vēsturnieks, profesionālis vai diletants saskaras ar milzīgo savulaik jau sacerēto vēsturisko tekstu spiedienu, kas parasti ievirza viņa rakstīto jau iepriekš paredzamā gultnē. Ir "lielā" vēsture (valdītāju biogrāfijas, sociālie satricinājumi, kari, līķu piramīdas), un ir "mazā" vēsture, kas viscaur pakļaujas un piekļaujas "lielajai". Citiem vārdiem, "mazā" vēsture ir neobligāts "lielās" komentārs (šāda attieksme labi jūtama bezmaz visās līdz šim izdotajās memuāru grāmatās). Manuprāt, tieši šā tekstu blāķa spiediena trūkums rada Melānijas Vanagas grāmatas pievilcību. Tā nav vēsture tajā nozīmē, kādā mēs to parasti uztveram – kā faktu un notikumu ķēdīti, kurā viss ir savā vietā un kur katrs fakts rada par sevi mānīgu
priekšstatu, ka tas bijis nepieciešams un likumsakarīgs. Tā nav arī vēstures koncepcija (kaut ari pieļauju iespēju, ka, iznākot visiem Dvēseļu pulcēšanas sējumiem, varēs saskatīt Melānijas Vanagas visai specifisko
vēstures koncepciju). Visdrīzāk tā ir absolūtā brīvība: klīstot pa tām cita acīm knapi samanāmajām spēka līnijām, ko vēstures tekstā ir ieaudusi Melānijas Vanagas dzimta, viņa kā personisku pārdzīvojumu uztver visu vēsturi, nešķirodama faktus un notikumus lielos un mazos."
Guntis Berelis. Tas, ko neviens cits nevar uzrakstīt. Diena, Nr.116 (19.05.1995)