Par Meinhardu Rudzīti
"Aizvien enerģisks, stūrains, mazliet uz priekšu saliecies, Meinhards Rudzītis sparīgi staigāja pa Rīgas ielām. Tādu viņu pazinām pēckara gados Radiokomitejā, "Literatūrā un Mākslā", sanāksmēs, radošo sekciju sēdēs Rakstnieku savienībā, lasītāju konferencēs galvaspilsētā un laukos. Meinhards Rudzītis kūsāt kūsāja aktivitātē; labprāt kāpa tribīnē, strīdējās – pat līdz iekaisumam. Neiztrūka dažs labs asums, pārpratums, kas gan ātri vien nolīdzinājās, jo dzejnieks nekad nekļuva šauri personisks. Mīlēja atklātu valodu, bez aplinkiem pateica savas domas, bet iecietīgi uzklausīja arī oponentu. Un, ja tam izrādījās taisnība, – piekāpās. Draugu un tuvāku paziņu vidū par viņu šad tad pazobojās, ko ļaunā neņēma. Meonhardam Rudzītim patika veselīgs humors: pats pasmīdināja klausītājus ar asprātībām. [..] Meinhards Rudzītis ar visu paskaļo retoriku īstenībā bija smalkjūtīgs, kautrīgs cilvēks."
Damburs, Edgars. Ievadam. Meinhards, Rudzītis. Raksti. 1. sēj. Rīga: Liesma, 1978, 8. lpp.
Par dzejoļu krājumu "Vīrs ar basām kājām" (1931)
"Rudzīša lirikas saturs noteic viņas sociālo tendenci. Viela Rudzītim ir, pat pārbagātīga. Tāpat vietām izmanāmas krietnas dzejnieka dāvanas. Tikai pagaidām viņa impulsīvā un dziļā izjūta, kā arī dzīvā fantāzija nav pietiekoši mākslinieciski disciplinēta un apvaldīta. Parasti dzejoļa sākumā Rudzīša dzejiskā doma spilgti uzliesmo, bet tikpat negaidīti ātri, neizturējusi līdz galam, izdziest un izplēn sentimentālā un pasalkanā jūsma."
Ego, Edgars. Meinhards Rudzītis. "Vīrs ar basām kājām". Domas, 1931, Nr. 12.