Mariss Vētra

Dzimis muižas nomnieka Jēkaba Blumberga (dzimis Ijābs) un Emmas Malvīnes Blumbergas (dzimusi Perlbaha) ģimenē kā trešais bērns, brālis ārsts Nikolajs Raimunds Vētra (1897–1955) un māsa Maiga Vētra, arhitekte.
Pirmā pasaules kara rezultātā tēvs zaudēja visus ietaupījumus. Tēvam mirstot, bērni vēl mazi, un ģimene nonāk neapskaužamā materiālā stāvoklī. Par brāli un māsām daudz rūpējies brālis Nikolajs; Otrā pasaules kara beigās bija medicīnas fakultātes dekāns Baltijas Universitātē, kopš 1950. gada dzīvoja ASV.

Piedalījies Latvijas Brīvības cīņās.
1922: ģimene latviskoja uzvārdu - Vētra.

Dēli Pēteris un Andris.

1944: ar ģimeni devās bēgļu gaitās uz Zviedriju.
1946: 29. decembrī Stokholmā notika Marisa Vētras atvadu koncerts; 1947: 3. janvārī no Oslo ar tvaikoni "Stavangerfjord" izceļoja uz Halifaksu Kanādā, kur strādāja par konservatorijas pedagogu; 1947: aprīlī iecelts par Jaunskotijas dziedāšanas departamenta vadītāju.
1949: ievēlēts par Kanādas latviešu nacionālās apvienības priekšsēdi.

1951: piedalījās operas izveidē Montreālā.
1952: kļuva par Kanādas pavalstnieku.
1953: septembrī pārcēlās uz Toronto.
1953: 8. septembrī nodibinājis un atvēris savu vokālo un operspēles studiju Toronto, proti, darbojās divos virzienos: t. s. "operas darbnīca" (opera workshop), kas sola jauniem kanādiešu dziedātājiem praktiskus vingrinājumus un padomus, sagatavojot tos skatuvei, iestudējot atsevišķas operu ainas vai arī veselas operas u. t. t. Mācību periods ir trīs mēneši; kā arī atvēris savu vokālo studiju, kur sniedz privātstundas dziedāšanā. Paralēli uzsāka darbu arī Hamiltonas konservatorijā. Četras dienas nedēļā strādāja studijā Toronto, bet ceturtdienās un sestdienās Hamiltonas konservatorijā – ar dziedāšanas stundām un operas studiju.

Papildinformāciju skat.: https://enciklopedija.lv/skirklis/62370-Mariss-V%C...

Darbojies arī žurnālistikā.
No 20. gs. 20. gadiem Latvijas presē publicēja mūzikas dzīves apskatus.
1925: pirmā literārā publikācija – ceļojuma apraksts "Pompejās" laikrakstā "Latvijas Vēstnesis" 7. februārī.
Trimdā sarakstījis lugas "Slepkavība Džervisa ielā" un "Nāve un mīlestība".

Autobiogrāfisku un atmiņu grāmatu autors
1935: autobiogrāfiska atmiņu grāmata "Div' dūjiņas", pirms iznākšanas publicēta laikrakstā "Brīvā Zeme" (1935) ar nosaukumu "Nāve un 17 gadi", savukārt 1936: šo vēstījumu Rēzeknē iestudēja Dailes teātra aktieris Arturs Filipsons.
1954: atmiņu grāmata "Mans baltais nams".
1954: atmiņu grāmata "Karaļa viesi"
1955: atmiņu grāmata "Rīga toreiz...".
1957: atmiņu grāmata "Sestā kolonna".

1963: laikrakstā "Laiks" publicēta ziņa, ka Mariss Vētra Toronto sācis strādāt pie jaunas memuāru grāmatas, kas sauksies "Svešā pasaulē" un kuras saturs aptvers galvenā kārtā viņa dzīves un darba gaitu Kanādas posmu, sākot ar ierašanos šajā zemē 1946. g.,
bet daļēji arī agrākus posmus. Jau uzrakstītas dažas pirmās nodaļas.

20. gs. 90. gados grāmatas atkārtoti izdotas Latvijā.

Mariss Vētra operdziedātājs un izpildītājmākslinieks
"Nedaudz gados Mariss Vētra ieguva sev redzamu stāvokli latvju dziedoņu vidū. Par viņu jūsmoja un aizrāvās, bet viņš nokļuva kritikas krustugunis. Tā bija savāda kauja – ne tā, kuru jaunais entuziasts izcīnīja Bermonda gaitās, bet cīņa par eksistenci, par mierīgu darbu dzimtenes mākslas lauks. Jaunais dziedonis dodas atkal pāri Latvijas robežām: projām no dzimtenes, projām no zemes, kuru mīlē un tura augsti."
Ramats, Eduards. Latvijas Kareivis, Nr.212 (22.09.1931)
"Ar savu izkopto dziedājuma tehniku, bagātīgo aktiera talantu un lielo temperamentu Vētra, izpildīdams tituļpartijas, kā klasiskās operās tā operetēs, un uzstādamies daudzos simfoniskos koncertos, iemantojis plašas publikas simpātijas un atsaucību un kļuvis par vienu no iemīļotākiem latvju tenoriem."
Tēvijas Sargs, Nr.29 (17.07.1936)

"... aiztecējuši jau vairāk nekā apaļi divdesmit gadi, kad Mariss Vētra, toreiz gan Blumbergs, karavīra mundieri un smagos "tankos" staigāja pa konservatorijas koridoriem vienmēr žirgti smaidošs un komplimentu pilns pret katru skaistu dimu. Un pēdējās labprāt lidoja ap jauno konservātoristu un savukārt teica komplimentus viņa skaistajam tenoram, kuru Pauls Sakss jau bija tiktāl noslīpējis, ka tas sāka sapņot par patstāvīgu karjeru konservatoriju nebeidzis. Vai nu jaunajam dziedonim to vajadzēja vai nevajadzēja darīt, šodien šķēpus lauzt ir velti, bet 1921. g. Vētra dzied Liepājas operā visas pirmā tenora partijas. Drīz pēc tam viņš ir Nacionālās operas solists liriskā tenora partijās, bet, pirmos laurus šķinis, viņš traucas uz Itāliju, kur cer iegūt savai balsij augstāko slīpējumu. Te mākslinieks ir piedzīvojis cerības, vilšanos, skolu un pieredzi, kas viņam atver vairāku Vācijas operteātru durvis un panākumus. Vētras repertuāra, jau ir vairāku operu atbildīgākie tenora tēli, kurus tas pārmaiņus vadā no ārzemēm uz dzimteni un atpakaļ. Starp tiem gaišais Grāla bruņinieks Lohengrīns, vieglprātīgais hercogs ("Rigoletto"), jūsmīgais Ļenskis, fatālais Hermanis un Don-Chozē, tur Verters, Tannheizers, tur elementārais Griška, Pedro, Rūdolfs un d. c., kas liecina par mākslinieka plašo izjūtu skalu un skatuvisko erudīciju. Vētras tēli, varbūt arī ne visi vienāda spilgtuma, tak allaž patiesi pārdzīvoti, veidoti ar to muzikālo inteliģenci, kas piemīt viņam arī kā kamēr dziedonim tais daudzajos latviešu, vācu. somu, itāļu u. c. dziesmu vakaros, ko viņš sniedzis no estrādes. Visur jūtam vitālu spēku, dzīvu radošu temperamentu, vispār — personību, kas ierindojama mūsu redzamāko vokālās mākslas pārstāvju klasē. Ārpus dziesmām un skatuves Vētra dzīvi interesējas par visām spilgtākām kultūras dzīves parādībām; agrākos gados pats bijis aktīvs mūzikas rakstnieks un laikrakstu korespondents."
Cīrulis, Jānis. Mariss Vētra. Tēvija, Nr.60 (13.03.1942)

Par atmiņu grāmatu "Div` dūjiņas" (1935)
".. Vētra, "Div' dūjiņu" ievadā solīdamies būt galvenā kārtā patiess, pie tam mazāk kā prozas mākslinieks, vairāk kā brīvības cīņu dalībnieks. Vētras stāstā (varbūt autobiogrāfijā) tiešām daudz vaļsirdības, bieži vien simtprocentīga, pilnīgi «nefrizēta" īstenībā, kas brīžam baiga, bet kā laikmeta liecība ļoti vērtīga. Mūsu pazīstamais skaņu mākslinieks savā literāriskajā debijā nav nekā banāli idealizējis. Aci pret aci, zobu pret zobu — tāds ir Vētras tēloto brīvības cīņu raksturs. Viņš nebaidās tēlot to, ko miera laikos sauc par briesmu darbiem, viņš droši rāda atavistisko. Kāpēc liegties? Vētrām liekas, ka noklusēdams viņš aizliegtu dramatisko laikmetu, profanēto lielo notikumu izpratni, izdarītu sliktu pakalpojumu vēsturei un literatūrai. Un autors un lasītājs tiešām saskata kritušo sasalušajās sejās, novembra mijkrēslī pret debesīm blāzmojot Jelgavas ugunspostam, ikviena karavīra likteni tik cietu, nežēlīgu, ka skats laupa spēkus un skatītājam padara visu pasauli vienaldzīgu. Bet rūgtā īstenība tomēr nelaupa stāstā tēlotajiem notikumiem spožumu, notikumu dalībnieku slavu tā nemazina, visu mūsu tautu tā parāda fiziski un morāliski mobilizētu, cieši vienotu. Taisni šī īstenība izceļ tautu kā organizētu masu, un lasītājam Vētras stāstā kļūst saprotami vārdi, kuros kāds dzejnieks raksturo latviešu tautu šī vārda krietnākajā nozīmē."
Baumanis, A. Kara stāsti. Daugava, Nr.1 (01.01.1936)

"Sevišķu interesi šis sacerējums modina ar to, ka še attēlotas cīnītāja — zēna izjūtas, tas, ko Mariss Vētra 17 gadus vecs sajutis kara laukā tad, kad starp viņu un ienaidnieku atradies vienīgi viņa naids un ieroču vara. Tā kā šādu jaunekļu atbrīvošanas karā bija ļoti daudz, tad šajā grāmatā kaut gan Vētra uzsver tieši subjektīvo, notēlojās gados jauno karavīru kara pārdzīvojums vispār, jo septiņpadsmitos gados cilvēks vēl dzīvo tajā romantismā, no kura atmošanās realitātē ir apmēram vienāda visiem. Vētra nav vairījies no reālas karavīru dzīves attēlošanas. Viņš nav centies to pacelt kaut kādā īpašā varoniskā plāksnē, bet visu rāda cilvēcīgi un taisni tas viņa grāmatiņai uzspiež lielu sirsnīguma un patiesīguma zīmogu. Viscaur še pulsē arī spēcīgs patriotisms, vienalga, vai tas ir vai nav vārdā saukts, apzināts vai neapzināts. Tā ir latviešu asiņu bālu, kas vada šos karavīrus. Tādā nozīmē "Div' dūjiņām" var piešķirt arī nacionāli - audzinošu nozīmi."
K. R. Divas grāmatas par karu. Rīts, Nr.23 (23.01.1936)



Par atmiņu grāmatu "Mans baltais nams" (1954)
"Vētra skaistās grāmatas apakštitulā ("personīgās atmiņas") un tāpat pēc vārdos pasvītro tās subjektīvismu, kaut pa vidu cenšas būt godīgi taisnīgs kolēgu – mākslinieku raksturojumos un vērtējumos. Viņš apzinās, ka šādā grāmatā ārkārtīgi spilgti spoguļojas
paša personība, – te un tāds es esmu. Ka Vētras vispusīgi talantīgā dabā ietelp ievērojamas literāra tēlotāja spējas, zinājām sen, kopš viņa skolnieka – karavīra atmiņām Div' dūjiņas, un to viņš šad un tad atgādināja avīzēs iespiestos tēlojumos. Viņš prot
iedzīvināt īstenību ar daiļliterāriem paņēmieniem, bet izdomas fābulējumos nav mēģinājies. [..] Tas Baltais Nams ir Latvijas Nacionālā opera, kas pastāvēja apaļu gadsimta ceturksni, pēc kam nogrima un nezin kad celsies augšā. Tā kā trimdiniekiem atmiņas ir garīga maize, kas tos uztur pie dzīvības, tad – kur viņu pagātnes jūsmai būtu skaistāks simbols un reizē pieturas priekšmets par mūsu Nacionālo operu, kur paudās spilgti skaista daļa no latviešu radītāja ģēnija."
Grīns, Jānis. Augšā celta gaismas pils. Laiks, Nr.33 (24.04.1954)



Par atmiņu grāmatu "Karaļa viesi" (1954)
"Savā atmiņu grāmatā Karaļa viesi, viņš stāsta par bēgļu gaitu vētru un dziņu laiku zemē ar zili zeltaino karogu – Zviedrijā. Viņš stāsta par Kurzemes krastu, kas izzūd nakts tumsā, stāsta par otru, kas nāk pretī, iznirst no jūras kā apsolītā zeme. Viņa grāmatā ir atmosfaira, ko raksturo cerību un vilšanās viena otrai pretī plūstošās strāvas. Autors ir lielisks stāstītājs. Ir tāds tāpēc, ka viņam ir loti redzīga acs, jūtīga dzirde un daudz bezkaunības, vismaz tik daudz, lai viņš neizliktos. Ar pirmo viņš uztvēris un iesūcis sevī bijušo dienu gaisotni, ar otru viņš notēlojis šo gaisotni un tās cilvēkus patiesus un neizkēmotus. Daudzi jo daudzi aizsoļo mums garām grāmatas dīvainajā lappušu parādē, un visus mēs pazīstam un varam sacīt – jā, tas ir viņš. [..] Šie memuāri būs interesanta un vērtīga lasāmviela ne tikai to dienu biedriem un Zviedrijas latvietēm, tā ir vērtīgs papildinājums mūsu memuāru literatūrā, ka veltīti laikam, kad starp mums mūsu pagājušam dienām savā zemē noslīga dzelžu žogs."
Irbe, Andrejs. Bēgļa memuāri. Latvija, Nr.15 (20.04.1955)



Par atmiņu grāmatu "Rīga toreiz" (1955)
"Jaunajā grāmatā Vētrām kompozīcija jau stingrāk saistīta. Pats stāstījums sirsnīgs, intīmi bohēmistisks. [..] par autora smalkām uztveres spējām liecina vieta par Rīgas smaržām, tāpat māksliniecisks vērotājs viņš parādās, Rīgas vecpilsētu tēlodams. „Sulīgā
„klusā daba", kas sadzen siekalas mutē, ir Romas pagraba gardumu tēlojums. Nobeidzas grāmata ar Daugavas līdzstrādnieku internas sanāksmes tēlojumu..".
Ērmanis, Pēteris. Mariss Vētra – Rīga toreiz. Daugavas Vanagi, Nr.4 (01.07.1956)

dziedātājs
pedagogs
rakstnieks
sabiedriskais darbinieks

Morics Blūmbergs

Mariss Vētra

Rīgas pilsētas 2. ģimnāzija
Krišjāņa Valdemāra iela 1, Rīga

studējisLU Filozofiju

–1924
Latvijas Konservatorija
Krišjāņa Barona iela 1, Rīga

1923–1926
Itālija
Papildinājies operdziedāšanā.

09.1931
Berlīnes Brīvā universitāte
Kaiserswerther Str. 16-18, Berlin
Uzsācis jurisprudences studijas, studijas nav pabeigtas.

Vīlandes iela 1
Piemiņas plāksne.Autors tēlnieks Viktors Suškevičs.

1921
Liepājas operas un drāmas teātris
Liepāja
Operas solists.

1922–1923
Latvijas Nacionālā opera
Aspazijas bulvāris 3, Rīga
Solists.

1926–1928
Latvijas Nacionālā opera
Aspazijas bulvāris 3, Rīga
Solists.

1926
Roma
Koncertēja Itālijā, uzstājās Romas filharmonijā.

1928–1930
Frankfurte pie Mainas
Uz vairākām sezonām angažēts Frankfurtes operā.

1930
Latvijas Nacionālā opera
Aspazijas bulvāris 3, Rīga

1930
Kopš 1930. gada rudens uzstājās kā brīvmākslinieks, viesojās Liepājas operā, uzstājās ar koncertiem Latvijas Konservatorijā un citviet.

1931
Berlīne
Dziedājis Berlīnes operā.

09.1934–06.1935
Latvijas Nacionālā opera
Aspazijas bulvāris 3, Rīga
Solists un režisors.

1940–1944
Vīlandes iela 1

1947–1949
Helifeksa
Halifaksas konservatorijas vokālās daļas vadītājs.

1949–09.1953
Helifeksa
Strādājis par režisoru Halifaksas Kapitola teātrī, iestudējis, piemēram, Pučīni operu "Madame Butterfly" (1951), Mocarta operu "Figaro kāzas" (1951), I. Kalmāna opereti "Grāfiene Mārica" (1952).

09.1953
Hamiltona
Uzsāka darbu Hamiltonas konservatorijā kā vokālās studijas vadītājs.

06.1962–08.1962
Klīvlenda
Vadīja vasaras kursus Klīvlendas Mūzikas institūtā.

10.1936–11.1936
Krievija
Devās plašākā koncertturnejā par Krieviju, uzstājās dažādās Krievijas pilsētās.

02.1937
Berlīne
Koncertēja.

1958
Kalifornija

02.1964
Vinipega

10.1944–12.1946
Stokholma

1947–09.1953
Helifeksa

1953–1965
Toronto

10.1944
Zviedrija
Bēgļu laivā no Kurzemes piekraste devās uz Zviedriju.

01.1947
Kanāda
No Zviedrijas caur Oslo ar kuģi pārcēlās uz dzīvi Kanādā.

Toronto
Jorkas latviešu kapsētā pie Toronto.