Marija Urnežus

Tēvs bija lietuvietis, pēc aroda maiznieks, māte – latviete, kurzemniece Olga Urnežus (dzimusi Celma). Ģimenē runāja un dziedāja abās valodās. Abi vecāki bijuši ļoti reliģiozi, tādējādi dziļi ietekmējot jauno meiteni. Astoņu gadu vecumā viņa dzejoja par "dvēseļu mājām aiz zvaigznēm".

1929: Jelgavā apprecējās ar jurisprudences studentu, vēlāk advokātu Jelgavā Valdemāru Lambergu (1905–1973); ģimenē uzauga četri dēli: Silvestrs Lambergs, Aristīds Lambergs, Jānis Lambergs un Māris Lambergs.
Otrā pasaules kara beigās ģimene devās bēgļu gaitās uz Vāciju; dzīvoja amerikāņu pārvaldes bēgļu nometnēs Neietingā, Erlangenā un Eslingenā.
1950: 23. decembrī ieceļoja ASV, Ņujorkā, tomēr pārpratuma dēļ ģimene nonāca Elis salā izolācijā (pārdzīvotais atklājas dzejoļu cilkā "Piezīmes Elis salā") un tur aizvadīja veselu mēnesi, vēlāk dzīvoja Bostonā, bija soliste un ērģelniece Sv. Cecīlijas baznīcā, strādāja par pārdevēju modes preču namā. Pievērsusies arī glezniecībai.

Literārā darbība
1926: pirmās publikācijas – romantiski dzejoļi "Bakhantei" un "Noliedzēja" žurnāla "Ritums" 4. numurā, šie dzejoļi godalgoti.
Dzejoļi publicēti laikrakstos "Jaunais Zemgalietis", "Zemgales Balss", "Latviešu Kareivis", "Latvis" un "Jaunākās Ziņas", vēlāk arī trimdas periodikā izdevumos "Laiks", "Treji Vārti", "Brīvā Latvija" un citos. Ar Marijas Lambergas vārdu publicējusi dzeju angļu valodā.

Literārie darbi
1950: dzejoļu krājums "Torņi liesmās".
1963: dzejoļu krājums "Plīvurs".
1979: dzejoļu krājums "Apskaidrība".
1985: dzejoļu krājums "gaismas zieds".
1994: atmiņu un dzejas izlase "Atsedzot plīvurus gaismai".

Tulkojusi vairākus lietuviešu literāros darbus latviski. V. Mikolaiša-Pūtinas drāmu 6 ainās "Valdnieks" Jelgavas latviešu teātris iestudēja 1935./1936. gada sezonā.

Erlangenā bēgļu nometņu laikā vadīja vīru kori, kā arī baznīcas korus latviešu un lietuviešu draudzēs.

Dzejoļi atdzejoti lietuviešu un vācu valodā, angļu valodā, iespiesti Bostonas laikrakstos.
Dzeju komponējuši Lauma Reinholde, Ādolfs Ābele, Arvīds Purvs, Eduards Patvaldnieks.
Ādolfa Ābeles skaistā kompozīcija "Lūgšana" pirmoreiz atskaņota 1958. gadā II ASV dziesmu svētku Jaundarbu vakarā Ņujorkā.

Glezniecībai pievērsās dzīves vēlākos gados. Pirmās izstādes 1980. gadā Bostonā un Vilimantikā, Konektikutā. Māksliniece šīs izstādes dēvēja par "vizionāro gleznu skati". Par savu mākslu izsakās šādi: "Ar ezoterisku skatu tvertajās gleznās un zīmējumos atklājās bez redzamās pasaules ari neredzamā, ceturtā dimensija. Ar iekšējo redzi skatītas, pašas no sevis parādās sejas un tēli, pat dzīvnieki no kosmiskās dzīves, kas visu caurauž, jo Dieva esence izteicas visā radībā. Dzīvība nekad nebeidzas, tikai, mainoties vibrācijām, pāriet augstākā dimensijā. Šī garīgā mijiedarbība man tiek parādīta ari vīzijās un sapņos. Reizē ar gleznu dažreiz tiek dota paskaidrojumu atklāsme, kas uzsver dvēseļu progresu un dzīvības turpinājumu."

Kā aktrise piedalījusies arī lietuviešu teātra iestudējumos Bostonā.

Marija Urnežus par sevi
"Katrs no mums nes sevī kādu vienreizēju, paša iekšējās nepieciešamības celtu svētnīcu, kurā rast saskaņu disonancēs un patvērumu dzīves likstās. Māksliniekam tāda svētnīca dvēseles sarunām ar savu Dievu ir viņa māksla, kas reizē ir arī sevis piepildīšanas ceļš. Sievietei bieži ar šo ceļu jāsavieno arī vēl cita – sava sievietes sūtība. Varbūt šāda divskanīga dzīve dotu bagātu vielu psiholoģiskam romānam, kur plašāk varētu izvērtēt cīņas, ieguvumus un zaudējumus parādot kontrastu bagātas iekšējas un ārējās sadursmes un lūzumus, bet reizēm arī pilnskaņu. Varbūt. Bet nav bijis nekad laika pasākt vai uzrakstīt ko lielāku. Tā esmu palikusi uzticīga savām mazajām dziesmām, kas izpilda liriskas dienasgrāmatas vietu. Un nebūs nejaušība, ka labāk tīk sarunāties ar sevi nekā ar citiem. Cik gan ir to, kas vēlētos ieiet otra pasaulē un to saprast? Daudz no citiem gaidīdami galā paliekam tukšām rokām un sirdi. Ir jātiek pašam ar sevi galā. Mana iekšēja patiesība ir uzlikusi man trejādu kalpošanu: Dievam, bērnam un līdz ar to visai cilvēcei un savai tautai un beidzot mākslai dzejas un dziesmas veidā. Varētu likties, ka šie dažādie pienākumi izslēdz viens otru. Reizēm arī nav viegli noturēties līdzsvarā, sevišķi ja vēl jāatvaira svešas varas iejaukšanās, bet meklēt un atrast īsto samēru ir mūža vērts darbs, un ja būtu atļauts, šai meklēšanai gribētu veltīt vairāk par vienu mūžu." Laikmets, Nr.13 (01.01.1953)



Par Marija Urnežus personību
"Liktenis viņu bija bagātīgi apveltījis. M. Lambergas talants izpaudās dzejā, dziesmās un gleznās. Jelgavnieki no priekškara laikiem atceras sievieti ar spēcīgo balsi. Pēc kara, bēgļu nometnes Vācija un vēlāk Bostonā, ASV, M. Lamberga nekad neatteicās nākt talkā sarīkojumos, lasot savus dzejoļus, dziedot koncertos, un, mūža otrā puse, rīkojot gleznu izstādes. Māksliniece ir spēlējusi teātri, bijusi ērģeļniece un koru diriģente – varam tikai apbrīnot viņas vispusīgās spējas."
Streips, Eižens. Ardievas dzejniecei un gleznotājai Marijai Urnežus. Laiks, Nr.18 (10.05.2003)



Par dzejas krājumu "Plīvurs" (Čikāga: O. Krolla Kultūras birojs, 1963)
"Ar pirmo dzejoļu krājumu Torņi liesmas (1950) mūsu literatūrā ienāca optimistiska dzejniece romantiskā izjūtā. Ja pirmajā krājumā atrodam pazaudētās dzimtenes un mīlestības motīvus, tad jaunajā krājuma sastopam nobriedušu dzejnieci smalki niansētā iejūtā. Vairāk nekā desmit gadu ir pagājis, dzejniece veidojusies, augusi un guvusi dziļu pasaules uzskatu, kas izteicas daudzos darbos. To liecina arī otra krājuma temati – tie ir vienīgi par nopietnām lietām. Krājuma sešās nodaļās uzņemti 125 dzejoļi, no tiem daudzi jau lasīti periodikā. [..] Urnežus dzejojusi saistītā valodā, tikai pavisam nedaudz dzejoļu ir brīvā ritmā un pantā. Pārsvarā grāmatā ir četrrindu panti un soneti, samērā labi ritmiski ieturēti un atskaņoti. [..] Daudzkārt dzejnieces doma iesniedzas mistiskajā, taču vēl balansē reālā robežās un tā dzejai dod dziļumu un pievilcību. Ir iespieduma un pieturas zīmju kļūdas, kas vietām traucē domas izpratni. Visumā Urnežus ievērojami augusi dzejiskā izteiksmē un kristīgo problēmu skatīšanā. Tas pašreiz svarīgākais: neticīgajā un praktiskajā pasaulē parādīt īstas kristīgas dzejas skaistumu un dziļumu. Un to mūsu romantiķe kristīgā ievirzē ievērojami veikusi."
Spoģis, Alberts. Dzejniece ar romantistiku ievirzi. Londonas Avīze, Nr.996 (10.09.1965)

Par dzejas krājumu "Apskaidrība" (autorizdevums, 1979)
"Marija Urnežus ir ļoti ideāli noskaņota dzejniece — viņai sāp viss netaisnais, varmācīgais, melīgais, zemiskais. Jaunais un nekrietnais, – viņas dvēsele alkst skaidrības, labā un taisnīgā, tā alkst pacelties arvien lielākā pilnībā un īstā garīgumā, un visu šo ideālismu viņa ieliek savos dzejoļos. [..] stipri vispārīgi ir arī dzejoļi ar dzimtenes tematiem – par sāpēm, kas mūsu tautai jāizcieš, par cerībām atgūt brīvību utt. [..] Laikmetīgais, piem., reliģiskas šaubas, dažādi formas meklējumi mākslās dzejniecei ir neizprotami, nepieņemami, gluži vienkārši – sveši. Tā kā Urnežus dzejā stipri jūtamas kristīgās ticības un dievatziņas stingrs pamats, viņas dzeja ir nešaubīga, gaiša, optimistiska. [..] Dzejniecei mīļas puķes, ziedoši krūmi, koki, apdzejots art draugu sunītis, kas tāpat ir dzīvās radības daļa. It visur te dzejniece saredz Radītāja klātieni, brīnumainu saskaņu. [..] Urnežus mīlestības dzejoļos nejūt tās jūtu kvēles, kas visu cilvēku ierauj sevi. It kā ar zināmu distanci te atplaiksnās gan laimes, gan skumju noskaņas, maigums, gaišas draudzības jūtas. Zīmīgi, ka mīļotais bieži pieminēts domās, sapņos, vīzijās. [..] Pēdējā nodaļā sakopota reliģiska dzeja. Te divējāda veida dzejoļi. Vieni līdzinās lūgsnām vai Dieva slavējumam, vai izsaka pateicību par visu, ko Radītājs devis. Šie parasti rakstīti brīvā ritmā, svinīgi pacilātā noskaņā, un šķiet, tie ļoti iespaidīgi izskanētu runāti baznīcā dievkalpojumā. Otra veida reliģiskie dzejoļi rakstīti regulārā ritmā, parasti ar atskaņām un pēc formas un satura – vismaz daži – liekas, pilnam iederētos korāļu grāmatā. Šī nodaļa vēlreiz pasvītro dzejnieces dvēselē dziļi sakņotās kristīgās tradīcijas, taču atkal jāsaka – arī te pamaz šķiet gluži personīgu izjūtu."
Valtere, Nora. Marija Urnežus – Apskaidrība. Laiks, Nr.37 (07.05.1980)

Marija Lamberga

Jelgavas Hercoga Pētera ģimnāzija
Akadēmijas iela 10, Jelgava

–1934
Jelgavas Tautas konservatorija
Jelgava
Mācījusies dziedāšanas klasē pie profesores Natālijas Ireckas un Adas Benefeldes.

Latviešu preses biedrība

1929–1930
Jelgava
Laikraksta "Jelgavas Vārds" redakcijas kolēģijas locekle.

1932–1937
Rīgas radiofons
Aspazijas bulvāris 5, Rīga

1940–1943
Vadījusi kori un spēlējusi ērģeles Sv. Marijas katoļu baznīcā.

Jāzepa Rancāna fonda balva
1986