Par dzejoļu krājumu "Saules sasildīts slieksnis" (1994)
"[..] harmoniski savienojas dziļa mīlestība uz tuvu cilvēku, mājām, bērnu, Latviju ar mīlestību un pateicību Radītājam, kristīgajai pasaules uztverei organiski atklājoties ikdienas dzīvē."
Rubule, I. Latviešu rakstniecība biogrāfijās. Rīga: LU LFMI.
"[..] pārsteidz ticīgo iekšējā miera daudzveidības, disciplinētās zemapziņas intensitātes atveids, izteiksmi nekrāsojot varavīksnes krāsās. Gluži otrādi — tā turas tālāk no spilgtas negaidītības, bet, nebūdama kokaina, pastiprināti noslogo vien salīdzinājumu, pretstatu, nedaudz oksimoronu, dozē simetriju un reliģiskos simbolus. Stilistikā un ritmikā novitātes "Saules sasildītā slieksnī" atrast var maz: līdzās Bībeles koptām metaforām par lielu balstu kļūst Fr. Bārdas panteiskā Dieva izpratne un tēli. Novitāte, kā jau teicu, ir pats pieteikums paust dzejā reliģisko dzīvi kopumā un kā mainīgu, nemaz ne šauru pārdzīvojumu skalu, kur guvumi tāpat mijas ar zaudējumiem. Rezumējot: Māras Zviedres "Saules sasildīts slieksnis" ir interesanta grāmata, kas sagādā jaunatklāsmes prieku. Vienīgais, kas rūdina, ir vietumis lietotā vīriešu dzimte liriskā es pašizpausmēs — tātad nosliece uz bezdzimuma būšanu, kas, domāju, ne vien mākslai, bet arī Dievam nevar iet pie sirds, ja jau viņš radījis sievieti un vīrieti atšķirīgus."
Kubuliņa, A. Mākslinieciskie meklējumi un atradumi 1994. gada dzejas debijās. Karogs, Nr. 4, 01.04.1995.