Ludvigs Šanteklērs

11.08.1889 – 08.12.1941

Ludvigs Šanteklērs (īstajā vārdā Mārtiņš Gailis; 1889–1941) – rakstnieks un aktieris. Publicējis humoristisku dzeju un prozu dažādos periodiskajos izdevumos un kalendāros. Rakstījis galvenokārt par dienas aktualitātēm, dažkārt skarot arī sociālus jautājumus (piemēram, aktieru un teātru materiālā nodrošinātība). Publicējis arī rakstus un skices par kolēģiem – aktieriem un skatuves darbiniekiem.

Darba autors (15)

Recepcijas persona (4)

Dzimšanas laiks/vieta

11.08.1889
Lielvārde

Miršanas laiks/vieta

08.12.1941
Rīga

Personiska informācija

Dzimis kalpa ģimenē. Sieva Zelma Gaile (dzimusi Kraukle).
1915–1918: Pirmajā pasaules karā bijis latviešu strēlnieks. Kara laikā veidojis teātra iestudējumus, bijis 4.Vidzemes strēlnieku pulka teātra vadītājs.
No 1934: atradās pensijā (slimoja ar tuberkulozi).

Profesionālā darbība

1912: pirmā publikācija humoristiski-satīriskajā žurnālā "Dadzis".
Publicējis humoristisku dzeju un prozu dažādos periodiskajos izdevumos un kalendāros. Rakstījis galvenokārt par dienas aktualitātēm, dažkārt skarot arī sociālus jautājumus (piemēram, aktieru un teātru materiālā nodrošinātība). Publicējis arī rakstus un skices par kolēģiem – aktieriem un skatuves darbiniekiem.

Citātu galerija

"Ludviga Šanteklēra darbu mākslinieciskā izveide nevienmērīga – mērķtiecīgs humors (retāk satīra), asprātība, veiksmīgas žanra glezniņas mijas ar maznozīmīgiem ikdienas notikumu aprakstiem, izplūdušu pačalošanu."

Gudriķe, Biruta. Latviešu rakstniecība biogrāfijās. Rīga: Zinātne, 2003.
"Bija reiz frančiem rakstnieks un dzejnieks Rostāns. Tam bija komēdija – satīra no putnu valsts, saukta "Šanteklērs". To arī teātros šur tur izrādīja. Varbūt šīs satīras pamudināts Jaunā teātrī daudz gadus atpakaļ parādījās Mārtiņš Gailis, kā korists un komisku lomu aktieris. Viņš nāca no "Provodņika" rotaļu darbnīcas, kur bērniem krāsoja gaiļus un kļuva par teātra entuziastu. No ābeces sarkanā gaiļa viņš kļuva arī par grāmatnieku, rakstnieku, dzejnieku un satīriķi-feļetonistu. Pārdēvējies no Mārtiņa Gaiļa par Ludvigu Šanteklēru, tā viņš pārstaigāja ilgus gadus Jaunā, tad Nacionālā teātra skatuves un vēlāk Radiofona kuluārus, daudzas redakcijas, laikrakstus, žurnālus, kalendārus. Simtiem Šanteklēra dziedājumu izkaisīti kā graudi piedarbā, bet neviens graudnieks apcirknī tos nesavāca. Viņa ārējās pazīmes bija Šanteklēra vai Ķenča deguns un allaž izdzisusi pīpīte zobos. Iekšējās pazīmes: labsirdība, sirsnīgs, mazliet satīrisks smiekliņš bez rūgtuma un āķības, patiesības meklēšana un mīla uz bohēmu, kaut arī bez pretmīlestības. Bija viņš arī laimīgi apsievojies un, izņemot pensijas gadus, viņa dzīve bija kā jūsmīgs Šanteklēra dziedājums rīta jundā."

Pe-Ge. Ludviga Šanteklēra piemiņai. Tēvija, Nr. 142, 1941, 13. dec., 12. lpp.