Lūcija Garūta

Mātestēvs Jānis Brencis bijis lauku muzikants, tēvs Jānis Garūts labi pārzinājis dzeju.

No septiņu gadu vecuma mācījusies klaviersp pie Oto Fogelmaņa, vēlāk pie Marijas Žilinskas. 15 gadu vecumā apguvusi harmoniju pie Nikolaja Alunāna.
Pirmos skaņdarbus (klavierēm, vijolei, flautai, solodziesmas) sacerējusi jau skolas gados, studiju laikā piedal. daudzos Latvijas Konservatorijas audzēkņu koncertos. Pirmo patstāvīgo kompozīciju vakaru rīkojusi 1926.12.I. Garūtas mūzikai raksturīga emocionalitāte un tiešums, romantiskas ilgas visās to gradācijās, no sapņojuma līdz eksaltētai trauksmei. Vok. darbos būtiska nozīme zvaigžņu, gaismas un saules tēliem (solodziesmas Debess un jūra,Gaisma, Pie zvaigžņotās jūras, Zvaigžņu naktī, Zvaigznes un zeme, Mēness laiva, Vienīgā zvaigzne; oratorijas Dzīvā kvēle finālsu.c.).
Bieži uzstājusies kā pianiste, visvairāk 20.-30. gados, epizodiski arī vēlāk.Studiju laikā bijusi pianiste repetitore Latvijas Nacionālajā operā (1919-21), 1925. un 1926. gadā dažus mēnešus pavadītājpianiste Rīgas radiofonā. 1927-29 bijusi koncerbraucienos ar latv. dziedoņiem Maskavā. Bieži konc. ar Mildu Brehmani-Štengeli, Hertu Lūsi, Ādolfu Kaktiņu, Marisu Vētru Rīgā u. c.
Pasniegusi mūzikas teorētiskos priekšmetus, specializēto klavieru un kompozīcijas teoriju Rīgas TK (1927-44) un teorētiskos priekšmetus LK (1940-44), no 1942 docente. 1944 X devusies uz Kuldīgu, kur iesaistījusies mūz. skolas dibināšanā, no 1945. III līdz VII bijusi arī tās pasniedzēja. 1945 rudenī atgriezusies Rīgā un līdz 1977 strād. LVK: pasn. sākumā obligātos, no 1947 arī spec. mūz. teorijas priekšmetus, vad. muzikoloģijas nod. studentu diplomdarbus (no 1973 profesore). Atsevišķiem audzēkņiem pasniegusi arī kompozīciju, viņu vidū Elga Īgenberga, Ēvalds Siliņš un Ivars Vīgners. 1945-47 pasn. mūz. teorētiskos priekšmetus arī tagadējā JMMV, neilgu laiku (no 1956) bijusi ped. EDMV.
Komponisti dziļi iespaidojuši arī kosmosa iekarojumi (opera Sidrabotais putns; J. Gagarinam veltītā kantāte Viņš lido; V. Tereškovai veltītā solodz. Kaija brīnišķā). G. mūz. valoda ir kopumā romantiska, jūtama radniecība ar A. Skrjabina daiļradi, 20. gadu darbos izpaužas franču impresionisma ietekme - harmoniju krāsainība, smalkas gaismēnu nianses. Kopš 20. g. beigām arvien plašāku vietu viņas mūz. ieņēmuši latv. folkloras motīvi, diatoniska vienkāršība.
Vairākus L. Garūtas skaņdarbus iedvesmojuši traģiski notikumi personiskajā dzīvē (variācijas klavierēm fis moll veltītas jaunības drauga Ādolfa Komisāra piemiņai, koncerts klav. ar orķ. - māsasmeitas Lailas piemiņai u.c.). Traģisku izjūtu gamma saistīta arī ar tautas likteņgaitu tēmu (40. gadu pirmajā pusē tapušās solodz. Aizvestais; Māte aizvestam dēlam u. c.).
Kantāte sovjetiskajā laikā aizliegta, no jauna atskaņota 1988 ( pirmoreiz kamerkoris Ave Sol Imanta Kokara vadībā, vēlāk arī citi kori un diriģenti). Daudzos G. vok. darbos izmantota viņas pašas dzeja, to vidū operā Sidrabotais putns, kantātē Viņš lido un virknē solodziesmās, t. sk. daudz atskaņotajā Pavasars nāk; Mans sapni; Aicinājums; Grūtā brīdī; Skumstošā mīla; Svētā mīla u.c. G. dziesmas daudz dziedājuši Milda Brehmane-Štengele, Zelma Gotharde-Bergkinde, Herta Lūse, Ādolfs Kaktiņš, pēckara periodā arī Arta Pile, Žermēna Heine-Vāgnere, Pēteris Grāvelis, Kārlis Zariņš, Jānis Zābers, viņas mūziku atsk. arī vij. Rūdolfs Miķelsons, Juris Švolkovskis, čellists Pēteris Komisārs, pian. Hermanis Brauns u. c.
Muzicējusi kopā ar kopskaitā ~100), arī vairāki vijolnieki, čellisti u.c. Reizēm sniegusi arī solopriekšnesumus (gk. savos kompozīciju vakaros). Repertuārā līdzās pašas darbiem bijusi lielākoties 19.-20. gs. komp., t. sk. Jāzepa Vītola, Alfrēda Kalniņa, Arvīda Žilinska mūzika. Izcēlusies ar romantisku, rubato tipa spēles manieri, liegu toni, daudzkrāsainiem pedalizācijas efektiem. Bieži spēlējusi klav. arī baleta un literāros vakaros.
Daudzi Garūtas instruktīvie klavierdarbi iekļauti pedagoģiskā repertuāra krājumos.

Pirmā publicētā recenzija - "Pārdomas sakarā ar Honegera "Pacific"" (žurn. "Mūzika", 1925, 3). G. rakstības maniere liriska, ļoti emocionāla. Sarakstījusi mācību grāmatu "Harmonija" (1, 1975), vairākas recenzijas par koncertiem. Žurnālā "Karogs" (1987, 5) publicēti fragmenti no Garūtas atmiņām un vēstules.

"Lūcija Garūta nav tikai komponiste un pianiste, vica ir apbrīnojama dzejniece, ko liecina Pasaulē" ievietotais dzejolis „Tautai" un daudzi citi teksti, kas radušies kopā ar mūziku. Lielā panta mu zikalitāte, koncentrētā doma, dziļā dvēseles valoda liecina par to, ka šie teksti radušies augstākās sajū smlbas un apgarotības brīžos, dzi|ā pusnakts klusībā. Par šiem pantiem vēl lido dvēseles elpa, tāda, kāda tā nākusi no sirds dziļākiem, apslēptākiem dziļumiem, tāda, kādu lielais Ģēte to turējis par vienīgo augstā ko, svētāko dzejas veidu."

Marta Grimma. Lūcija Garūta kā dzejniece. Sievietes Pasaule, Nr.2 (15.01.1935)

Katram vienmēr būs vieglāk apcerēt to posmu Lūcijas Garūtas mākslā, kad viņa vēl drīkstēja rakstīt to, ko pati gribēja, jo L. Garūta lielākai daļai savu dziesmu tekstus dzejoja pati. Tieši uz jaunības sliekšņa, kad notikumi un iespaidi cilvēkā iegrebjas visreljefāk, Lūcija Garūta piedzīvoja — jā, pārdzīvoja — Latvijas brīvības cīņas un jaunās patstāvīgās valsts tapšanu. Šis laiks neizdzēšami ieriezās viņas atmiņā un noteica tematus viņas vokālkom poziciju lielākai daļai. Viņai drīz bija atklājies, ka personiskās mūzikas in spirātīvajā rašanās procesā reizē ar motīvu iztēli atplaiksnās arī vārdu un teikumu asociācijas. No šī fainomena viņa nevairījās un pieņēma to par savas daiļrades īpašu kompilātīvu faktoru. No vienas puses teksta un mūzikas kopīgais dīgšanas un augšanas process garantēja ļoti viengabalīgu un blīvu kompozicijas rezultātu, no otras puses tomēr darīja neiespējamu auglīgo polāritāti starp mūzikas un teksta individualitāti, novedot dažkārt pie zināmas afekta vien muļības, ko vēl pasvītrāja quasi ostinato pavadfigūru formulveidīgās sekvences. Lūcijas Garūtas dziesmās dominē patriodsks patoss un mīlas lirika, bet dabas iespaidu iztēles vairāk izvērstas in strumentālkompozicijās. L. Garūtas patriotiskais patoss gūst savu absolūto ticamību no Latvijas valsts dzimšanas laika gaisotnes, L. Garūtai raksturīgu tekstu un mūziku parāda dziesma Tautai: Tauta, tavs likten's bij tumsā tīts; Tagad tavs sapnis ir piepildīts: Brīve ir tava, Latvija tava! Sargi šo zemi, ko pati sev ņēmi, Mīli šo zemi, ko pati sev ņēmi! Dēli, kas dzimtenes likteņus vadāt, Augstāk par sevi Latviju stādāt! Dziesmas nobeiguma rindas: Smiltainē guldīto varoņu rētas Turat pār visu, pār visu svētas! izvērš patriotisko žestu līdz traģiskai apoteozei.

Longins Apkalns. Lūcija Garūta. Latvju Mūzika, Nr.9 (01.01.1977)

1909–1914
Voldemāra Maldoņa Rīgas sieviešu ģimnāzija
Peldu iela 22, Rīga

1915–1918
Marijas Beķeres sieviešu ģimnāzija
Stabu iela 14, Rīga

1919
Rīgas pilsētas 1. vidusskola
Raiņa bulvāris 8, Rīga

1924
Latvijas Konservatorija
Krišjāņa Barona iela 1, Rīga
Beigusi kompozīcijas klasi

1925
Latvijas Konservatorija
Krišjāņa Barona iela 1, Rīga
Beigusi klavieru klasi

1926
Parīze
Papildizglītība

1919–1921
Latvijas Nacionālā opera
Aspazijas bulvāris 3, Rīga
Repetitore

1940–1976
Latvijas Valsts konservatorija
Krišjāņa Barona iela 1, Rīga
docente

1945–1947
Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskola
Stabu 10, Rīga
pasniedzēja

1926
Parīze
Ar Kultūras fonda stipendiju papildinājās Parīzē pie I. Filipa un A. Korto klavierspēli

1928
Parīze
Papildinājās pie P. Dikā kompozīcijā.

1945–1977
Latvijas PSR Komponistu savienība

1977
Rīgas Pirmie Meža kapi

LPSR Nopelniem bagātais mākslas darbinieks
1962