Lolita Gulbe

12.02.1931 – 25.09.2023

Lolita Gulbe (1931–2023) – dzejniece. Literārā debija 1944. gadā, tomēr literārajai jaunradei no jauna pievērsās 20. gs. 60. gados, dzīvojot trimdā Kanādā. Septiņu dzejas krājumu autore. Dzejai raksturīgs dabas vērojumu un cilvēku izjūtu paralēlisms, personifikāciju lietojums.

Darba autors (12)

Izdevējs (2)

Recepcijas persona (11)

Dzimšanas laiks/vieta

12.02.1931
Jelgava

Miršanas laiks/vieta

25.09.2023
Toronto

Personiska informācija

Dzimusi Rūdolfa Rozes un Karolīnas Rozes ģimenē.
Bērnībā dzīvojusi Jelgavā, Rēzeknē, Krustpilī, Bauskā.

1944: 24. oktobrīno Liepājas kuģī devusies bēgļu gaitās uz Vāciju; dzīvoja bēgļu nometnē Huzumā un Flensburgā.
1949: izceļojusi uz Kanādu.
1987: pirmoreiz viesojas Latvijā, satiek radus, iemīl Rīgu.
Pēc Latvijas valstiskās neatkarības atgūšanas kopā ar vīru atguva īpašumu Limbažu pusē, kur uzcēla arī vasaras māju.

Profesionālā darbība

LITERĀRĀ DARBĪBA

1944: pirmā publikācija dzejolis "Vakars" laikrakstā "Zemgale" 20. janvārī ar Lolitas Rozes vārdu.

Literārie darbi
1981: dzejas krājums "Jāiztur".
1985: dzejas krājums "Varbūt – es esmu mežs".
1991: dzejas krājums "Gredzena acs".
1996: dzejas krājums "Gājputns".
2002: dzejas krājums "Zaļi pirkstu nospiedumi".
2008: dzejas krājums "Smilšu pulkstenis".
2021: dzejas krājums "Pēdējā rudens lapa".

Citātu galerija

PAR LOLITAS GULBES DZEJU

"Savos dzejoļos Lolita Gulbe netiecas pēc kāda moderna un sarežģīta stila, viņas dzejoļi ir viegli un varētu pat teikt – vienkārši. Tomēr tieši šajā it kā vienkāršībā slēpjas to pievilcība. Ar apbrīnojamu veiklību, ar metaforām un salīdzinājumiem viņa ieved mūs savā jūtu pasaulē, aicinot dzīvot līdzi saviem pārdzīvojumiem un pielīdzināt tos mūsējiem. Viņas dzeja mums katram šķiet tuva un saprotama, tā mūs uzrunā savā sirsnībā un iejūtībā, liekot tomēr skatīties uz apkārtējām lietām mums neierastā veidā."
Gaiķe, Vita. Lolita Gulbe – ĒRPF laureāte. Jaunā Gaita, Nr. 260, 2010.

PAR DZEJAS KRĀJUMU "JĀIZTUR" (Toronto: Daugavas Vanagu apgāds, 1981)

"Dzejniece raksta brīvajā panta, kas daža ziņa ir grūtāk nekā rakstīt stingrajās formās, jo te savu emociju izteikšanai ir bezrobežu iespējas izteiksmei variēt, līdz ar to daudz grūtāk izvēlēties visatbilstošāko vārdu un vārdu sakārtojumu. Grāmatas kopnoskaņa mazliet skumja, tomēr pamatos gaiši cerīga ar samēra noturīgu emociju amplitūdu. Pagrūti gan vēl notvert dzejnieces personības vienreizējo īpatnību. It skaidri izceļas dzejnieces ticība Dieva esmei un klātienei gan cilvēka dzīvē, gan it sevišķi dabā."
Valtere, Nora. Lolita Roze Gulbe – Jāiztur. Laiks, 1981, 4. jūl.

PAR DZEJAS KRĀJUMU "VARBŪT – ES ESMU MEŽS" (Toronto: Daugavas Vanagu apgāds, 1985)

".. krājumā dzejnieces attieksme pret vidi un dzīves vērtībām turpina izteikties savās pamatstrāvās, īpaši izceļas tuvība daba. [..] Virsraksts ir reizē metafora, kas raksturo dzejnieces emociju daudzkrāsainību. [..] Šajā krājumā tāpat kā pirmajā spēcīga arī uzticēšanās Dieva vadībai un mīlestība pret tuvcilvēku un pasauli. [..] Visā krājumā izpaužas dzejnieces cieņa un apbrīns mūsu senču mantojumam. [..] Allaž sumināta latvju dziesma. Vēl pirmajā nodaļā ir dzejoļi dzejnieces dzimtajai pilsētai Jelgavai — par Pilsdārzu un liepām. [..] Visi dzejoļi sacerēti mūsdienu populārajā brīvajā pantmērā bez atskaņām, ar dažāda garuma rindām. Dzejas izteiksmes jeb stila līdzekļi ir daudzveidīgi un bagātīgi, īpaši metaforas. No tām izceļas personifikācijas un salīdzinājumi."
Rozentāle, Magdalēna. Dzimtenē sakņojusies dzeja. Latvija Amerikā, 1986, 1. febr.

PAR DZEJAS KRĀJUMU "GREDZENA ACS" (Toronto: Daugavas Vanagu apgāds, 1991)

"Visumā Lolitas Gulbes dzeja liek domāt par impresionistisku gleznojumu gaismas un ēnu rotaļu, par acumirkļa pārdzīvojumu pierakstiem. Mazāk tanī meklējami filozofisku uzskatu izklāsti, kādus nākas vērot modernajā intelektuālajā dzejā. Visspilgtākās dzejas gleznas, manuprāt, grāmatā ir tās, kuras dzejnieces ota vilkusi, to iemērcot latviskās dzīvesziņas avotos vai, kā viņa saka kur gan seši mazi bundzinieki savas bungas atstāja? [..] Kaut mūža dienas aizritējušas starp lielpilsētas debesskrāpjiem, tie Gulbes dzejā parādās tikai atsevišķās, gan visai spilgtās, gleznās. Viņai savu pārdzīvojumu skalu vislabāk vedas izklāstīt kontekstā ar dzīvo dabu, ar gada laiku maiņām, ar kokiem, ar puķēm, ar putniem, sevišķi ar gājputniem. Pēdējie tik viegli sasaistāmi ar trimdinieka, ar ārpus savas tēvzemes dzīvojoša cilvēka izjūtu toņkārtu, kāpēc arī dzejniece visās savās publikācijās arvien par jaunu atgriežas pie šīs simbolikas. Pārdzīvojumi, kas skar rakstītājas un dzimtenes attiecības, tomēr nav vienādi pirmajā un otrā grāmatā un nule publicētajā, jo ir nākuši jauni notikumi, jaunas maiņas pasaulē, liekot rasties jaunām attiecībām starp tēvzemi un pasaulē aizgājušiem tās bērniem. Dzimtā zeme nav tagad vairs tikai atmiņas vai nākotnes sapnis. Tā tagad ir atguvusi savus konkrētos apveidus, tā ir atkal realitāte. [..] Vidū starp sapni un sāpēm ir īstenības pasaule. Vidū ir trimdas traģika. [..] Cilvēks, kas mēģina atgriezties mājās pēc ilgu gadu pavadīšanas svešumā, saduras ar rūgtu patiesību, ka izsapņoto, atmiņā saglabāto māju sen vairs nav, ka veltīgs ir mēģinājums atvērt durvis uz vakardienu. (72.) Mājas, "lai kur tās būtu", eksistē vairs tikai simbolā — tās ir kā gredzena acs, ap kuru vijušies un veidojušies dzīves apļi. (5.) Grāmatas izskaņa tomēr gaiša."
Ruņģe, Valija. Starp svešumu un mājām. Laiks, 1992, 5. febr.

PAR DZEJAS KRĀJUMU "ZAĻIE PIRKSTU NOSPIEDUMI" (Rīga, 2002)

"Lolitas Gulbes piektā dzejoļu krājuma virsraksts aizgūts no pirmā dzejoļa, kas iespiests rokrakstā tūlīt aiz titullapas. Dzejniece dzīvo Toronto, bet vasaras pavada vira mājās Limbažos. Vadoties pēc šiem faktiem un no virsraksta, varētu sagaidīt vasarai veltītu dzeju, varbūt specifiski vasarai Latvijā, ar idillisku ainavu attēlojumu, ar mieru, ar saskaņu, ar – īsto, paliekamo mājvietu. Taču krājuma saturs pārsniedz šādas bukoliskas vīzijas. Lai gan dabas metaforas un saskaņa ar dabas norisēm dzejniecei ir būtiskas, viņa nav nekāds Kandids, ko interesētu tikai sava dārziņa robežas, nelaužot galvu par problēmām ārpus tā. Īstenībā šajā nelielajā grāmatiņā atrodam dzejoļus ar daudz plašāku tematiku un emocionālu izjūtu skālu. Viens no visbiežāk izteiktiem motīviem šai krājumā ir mistiskas, nesaraujamas saiknes ar pagātni, ar senām skaņām un vīzijām, kas atbalsojas tagadnes notikumos."
Kūla, Nora. Zaļā ziedēšana. Laiks, 2003, 1. martā.