LILIJA BERZINSKA PAR RADOŠO PROCESU
"Man ir lielas prasības, jo man patīk klusums, kad es dzirdu savas domas. [..] Tomēr, ja ir kas ļoti svarīgs pasakāms, es varu atslēgt apziņu no apkārtējā haosa un pievērsties darbam. [..] Es nekad apzināti neesmu gājusi uz bērnu literatūru un neesmu redzējusi sevi kā bērnu rakstnieci. [..] Varbūt tā bija kāda nejaušība, jo primāri es sevi jūtu vienkārši kā cilvēku, kurš raksta. Paši pirmie teksti bija pieaugušajiem. Arī "Putnu osta", kas bija iecerēta jau pirms gadiem piecpadsmit, bija paredzēta pieaugušajiem. Starp citu, nedomāju, ka pasakas varētu lasīt tikai bērni."
Berelis, Guntis. Lilija Berzinska kalpo Siāmas dvīņiem.
konTeksts, 2018, Nr. 2.
PAR LILIJAS BERZINSKAS DAIĻRADI
"Rakstniece vienmēr ir teikusi, ka raksta visiem; īpaši literārā pasaka ir žanrs, kas domāts jebkura vecuma auditorijai, vēl jo vairāk - katra atrod savu pasakas šķautni, un pasaka iegūst daudzdimensionālu raksturu."
Ratniece, Sandra. "Pasaules centrs ir katram savs".
konTeksts, 2018, Nr. 3.
PAR ROMĀNU "PUTNU OSTA" (2015)
"Nejaušība saved kopā varoņus dažādās kombinācijās, un katrs duets vai trio teksta gaitā izspēlē savu emocionālo attiecību divstūri / trijstūri. Kā centrālā problēma tēlu dzīvēs izkristalizējas ciešanu glorifikācija – teju visu varoņu nespēja dzīvot, pastāvīgi nenodarot sāpes sev un / vai savam tuvākajam. Aprakstītie attiecību modeļi bieži raksturojami kā vienlaikus sava veida psiholoģisks sadisms un saldkaislas pašmocības, kas robežojas ar fizisku pašiznīcināšanos, neprotot un negribot prast "dzīvot kā visi", ieslīgt ikdienībā, kas varbūt būtu glābiņš no pastāvīgi sakāpinātajām emocijām, bet varbūt – arī sapņu un ideālu bojāeja. Savukārt kā centrālā problēma romāna uzbūvē no vārdu virpuļiem (un autore patiesi raksta koši, piesātināti un barokāli blīvi) pamazām nirst ārā tāda pazīme kā sižeta trūkums. [..] Tomēr pamazām rodas iespaids par tekstu kā košu diegu kamolu, kurš tā arī nav saausts kopīgā audumā. Skaistā metafora romāna nosaukumā – "putnu osta" –, ko piesaka un vienlaikus gandrīz uzreiz arī atšifrē teksta prologs – aina ar kaiju baru, kas šaudās virs Rīgas jumtiem, – kļūst par romāna varoņu eksistences simbolisku atveidojumu: kā no jūras nošķirtas pilsētas kaijas viņi šaudās katrs pa savu trajektoriju, putnu ceļiem vietumis pārklājoties, bet īsti neveidojot kopēju, jēgpilnu rakstu. Katrs lidojums neapšaubāmi ir graciozs un krāšņs, bet vienlaikus arī haotisks un bezmērķīgs."
Simsone, Bārbala. Kaijas lidojums prozas pasaulē.
Satori, 2015, 8. okt.
PAR PASAKU "PASAULES CENTRS" (2017)
"[..] grāmatā "Pasaules centrs" atradīsim gan melnbaltus zīmējumus, [..] gan akvareļus. Akvarelī lielākoties māksliniece piedāvā tēlu vizuālos portretējumus. [..] Savukārt noskaņu akvareļi šoreiz nesaspēlējas ar tekstu, pat ir autonomi no tā. [..] vairāk dialogā ar tekstu iesaistās pat melnbaltie zīmējumi. Vienmēr ir saistījusi autores valoda, kas ir vizuāliem priekšstatiem bagāta, izteiksmīga un daudzkrāsaina. Lilijas Berzinskas radošajam rokrakstam ir būtisks vienmērīgs un tēlains plūdums, pat tēlos un situācijās, kur pārsvaru gūst negatīvas negācijas, ir jaušamas vārdu gleznas ar melniem, bet ne intensīviem un asiem triepieniem. Lilija Berzinska ir radījusi iniciācijas pasaku. [..] Pasakā ļoti labi var nolasīt autores pozīciju, ka izpratne par Pasaules centru ir atkarīga no katra pašavelmēm, rakstura, iegribām, inteliģences, izglītības līmeņa utt. Taču beigu beigās Pasaules centru sasniedz, tikai un vienīgi attīrot sevi no dvēseles sārņiem."
Ratniece, Sandra. "Pasaules centrs ir katram citāds".
konTeksts, 2018, Nr. 3.
"Šī pasaka nav dinamiskiem notikumiem pārbagāta, tā vairāk rosina uz individuālu iekšēju refleksiju un pārdomām par savu pasaules centru. Atsevišķās epizodēs autorei izdevies ārkārtīgi smalki veidot pāreju, kas iezīmē varoņu attiecību dinamiku (Tibo un Kantānijas romantiskais sakars), citviet, gluži pretēji, rodas sajūta, ka tēlu attiecības nav līdz galam atrisinātas: tās it kā palikušas karājamies gaisā vai ir autores aizmirstas. Tomēr lēnais un nesteidzīgais pasakas ritms uzdod nesaudzīgus jautājumus: vai savā pasaules centrā esam tikai mēs paši – vieni un vientuļi? Vai sasniegt savu pasaules centru nozīmē attālināties un aiziet prom no visiem citiem, arī tiem, ko mīlam? Vai varbūt tu tomēr esi gatavs upurēt ilūziju par savu pasaules centru, lai būtu kopā ar to, kurš patiesībā ir (vai varētu būt) tavs pasaules centrs? Nebūt pašam pasaules nabai, bet vienkārši būt līdzās kādam, kurš tevi mīl un kuru mīli tu."
Hakīma, Linda. Ilūzijas par pasaules centru.
Ubi Sunt, 2018, 3. apr.