Lilija Auza

Dzimusi lauksaimnieka ģimenē. Tēvs ir amatnieks, kustīgs un straujš vīrs, liels grāmatnieks un dziedātājs, kas dzīvi piedalās sabiedriskajā dzīvē, ir bijis atktieris un pagasta tiesas loceklis. Māte – pilnīgs pretstats tēvam. Klusa, atturīga un sevī noslēgusies.
1923: pēc Latvijas jaunatnes savienības ģimnāzijas beigšanas dzīvojusi tēva mājās, retumis Rīgā.

1924: pirmā publikācija – dzejolis "Māmiņas ratiņš" žurnālā "Lira" (9. nr.).
Darbojusies biedrībā "Zaļā vārna".
1939: sarakstījusi lugu jaunatnei "Zied rudzi".
Sarakstījusi apmēram 20 tēlojumus un skices.
Pēc kara periodikā publicējusi dažus dzejoļus.

Dzeja

1931: "Vēju melodijas"
1936: "Mirdzošā zeme"
1939: "Saules vainags"
1944: "Zelta dūmakas"

Par dzejoļu krājumu "Vēju melodijas" (Valters un Rapa, 1931)

"Lilija Auza savā pirmā dzejoļu krājumā "Vēju melodijas" parādās kā pati astrālākā mūsu dzejniece. Liekas, ka viņā nebūtu it nekā no zemes smaguma un kaislēm. Sapņodama viņa iet klajos un klausās vēju melodijas, vērdamās dabas mūžīgā skaistumā. Kur citu dzejnieču darbos dzirdam nemieru un satrauktību, Auza it kā runā pusbalsī, baidīdamās skart tēmas, kas uzvanda kaisles, kas liek mocīties un šaust kvēlo miesu. Viņas pantos nedzirdam asiņu straujo pulsēšanu. No tiem runā vienīgi dvēsele. Tā ir tāda astrāla romantika, viegla un plūstoša, kā viegli vasaras vēji. Ja viņa kur skumst, tad arī šīs skumjas ir vieglas. Vienkārša un jūsmīga ir viņas dzeja šai krājumā un tai ir savāds vieglums un gaisīgums. Taču nevar teikt, ka tā būtu bāla un neizteiksmīga. Auzai ir sava krāsainība un savs īpatns tonis, kas skan visai simpātiski citu dzejnieču korī. Dzīvodama uz zemes viņa tomēr izvairās no visa, kas zemē netīrs, lai saglabātu dvēseles skaidrību. (..) Simpātiskās dzejnieces attīstība iet trijos virzienos, ko nosaka viņas tēmas: daba, mīla, dvēsele."
Fridrihs Gulbis. Lilija Auza. "Aizsargs" Nr. 12, 15.12.1938.

Par dzejoļu krājumu "Mirdzošā zeme" (A. Gulbja apgāds, 1936)

"Lilija Auza ir gadījuma dzejniece, kā tas pie daudziem īstiem liriķiem sastopams. Viņas jūsma rosinās no nejaušībām, pēkšņām iedažām, sirds ietrīsējumiem. Mums jau ir dzejnieki, kas papriekš sastāda grāmatas plānu un pēc tam to stingrā loģiskā secenībā piepilda. Auza nepieder pie tiem. Viņai viss raisās no pēkšņa impulsa. Tālāk: viņa arī nekad nevar savus dzejoļus pārstrādāt, labot, noslīpēt. Ja viņš pirmrakstā iznāk puslīdz labs, tad labi; ja nē, tad tādam tam arī jāpaliek. Šīs raksturīgās īpašības dēļ viņai nav noteiktas formas gribas, ne noteikta veidojuma, un no formālās puses viņas dzeja neatšķiras. (..) Lilijas Auzas kluso vēja melodiju nesadzirdēs rupjākas ausis, un pārāk saules gaismā apstulbotas acis nesaskatīs to sudrabaino mirdzumu pāris dzejoļos, kuru dēļ vērts bija izdot šo krājumu."

Jānis Veselis. Lilija Auza. Mirdzošā zeme. Daugava, Nr. 4, 1.04.1937.
"Salīdzinot ar pirmo grāmatu (Vēju melodijas, 1931), manāms ievērojams progress. Izteiksmē un formā lielāka vingrība un stingrība, zudusi tā miglainība, kas vietām traucēja "Vēju melodijas", nav vairs arī pirmās grāmatas vienmuļības. Auza tiešām ir īsta liriķe un patiesa dzejniece, un viņas dzejas motīvi tie paši, kas visu laiku un tautu, vīriešu un sieviešu lirikā mūžam atkārtojas: daba savās gadskārtu maiņās, mīlestība, dzīvība un nāve. (..) Auzas būtībā ir liela vienkāršība un īstums. Pievilcību un svaigumu viņas dzejai piešķir oriģinalitāte uztverē un daži īpatnēji salīdzinājumi. (..) Lilija Auza, kā jau īsta liriķe, apliecina savu prieku par acumirkļu skaistumu, prieku, par "liegi izkūpošo tagadni". Un beigās vieglas, gaišas mistikas apdvestā dzejolī "Spārni" dzejniece runā par baltajiem un vieglajiem spārniem, kas ir kā zilganā vējā palaisti vasaras smiekli; šos spārnus viņa vienmēr jūt. Liekas, šie spārni simbolizē viņas dzeju — to, kas viņā jau ir un to kas vēl jāsasniedz."

Pēteris Ērmanis. Triju dzejnieču grāmatas. Izglītības Ministrijas Mēnešraksts, Nr. 4, 1.04.1937.

Par dzejoļu krājumu "Saules vainags" (Valters un Rapa, 1939)

"Šī ir trešā lirikas grāmata, ko ir devusi Lilija Auza, arvien uzticīga dabas lirikai un maz sakustēdamās savos pamatos. Mēs redzam, ka ap dzejnieci griežas četri gadalaiki, atstādami viņā vieglas pēdas. Šai dabas dzejai, kas ir ietverta pirmajās grāmatas nodaļās, tomēr trūkst īpatnākas un dzīvākas dabas skatīšanas. Viegli, bieži pārāk viegli darinātos pantos šī dzeja top vienmuļa un aizslīd garām, neatstādama pakaļ meldiju, lai gan tā pati par sevi ir ļoti muzikāla. (..) Mīlestībā dzejniece atraisa tos radošos spēkus, ko viņa veltīgi bija meklējusi ārpus sevis. Arvien rezignētāka viņa kļūst un dvēseles klusumā raksta savus labākos dzejoļus. Savā maigumā un sievišķībā viņa tuvu pieskaras mātei un bērnam, uzburdama mazus, intīmus bērnu dzejoļus. Lai gan Lilija Auza attīstās lēnām, nemanāmi, gandrīz zālei līdzīgi, un nekādus –spējus pārsteigumus nesola, tomēr dažos pēdējo nodaļu dzejoļos ir jau gatavība un pilnskanība, kas ļauj ticēt viņas apzinīgai nopietnībai."
Elza Stērste. Saules vainags. Lilijas Auzas dzejas. Brīvā Zeme, Nr. 127, 8.06.1940.

Par dzejoļu krājumu "Zelta dūmakas" (Ernesta Kreišmaņa apgāds, 1944)

"Latviešu dzeja patlaban jūtami tiecas intelektuālā virzienā, īpaši tas sakāms par liriku, ko pēdējā laikā sacer un publicē mūsu dzejnieces. Šo parādību sekmē mācību iestādes, vide, izlasītā literatūra, vispārīgi runājot – sievietes izglītības un līdz ar to garīgās patstāvības augšana. Tuvojoties Lilijai Auzai, jāakcentē vieni no pieminētajiem momentiem – vide. Dzīvodama laukos, viņa zināmā mērā palikusi attāla pilsētnieciskajiem gara strāvojumiem. To skaidri apliecina arī viņas priekšstatu pasaule. Ja Auzas jaunajā grāmatā – salīdzinot ar iepriekšējām – intelektuālās tendences tomēr kāpinājušās, tad izskaidrojumu dod apstāklis, ka autore centusies aizskart dziļākas problēmas un formāli pielīdzināties citām latviešu dzejniecēm. Mēģinot klasificēt, jāsaka, ka Auza pašlaik stāv ceļa jūtīs starp intuitīvo un intelektuālo dzeju. Visumā Auza tomēr uzskatāma par impresionisti, kas atsevišķa mirkļa spožumā rod atbildes arī dziļākajiem jautājumiem, šo atbilžu avots un fons pa laikam mēdz būt vērojumi dabas norisēs. Tādēļ autores labākajos dzejoļos netrūkst krāsu spilgtuma un dzīvas elpas. Auzas pasaules uzskats ir noteikti pozitīvs. Viņas jūtu un pārdomu apakšstrāvā guļ ticība kādai lielai taisnībai un izlīdzinājumam, kas attaisno visas ciešanas, visu postu un vilšanos. Atvieglojumu sāpēm un rūgtumam viņa meklē dabā, reliģijā un mistikā. Pēdējā sevišķi raksturīga autores personībai."
Andrejs Johansons. Zelta dūmakas. Lilija Auza. Līdums, Nr. 8, 4.05.1944.


"No mūsu literatūras darbiniekiem tikai nedaudzi par savu pastāvīgu dzīves vietu izvēlējušies laukus, kas nav tas pats, kas dzīvot pamīšus pilsētā un laukos vai arī ik vasaru kļūt par zaļumnieku. Starp retajiem, līdz galam lauku dzīvei uzticīgajiem, ir arī dzejniece Lilija Auza. No Adulienas Saleniekiem Rīgu viņa apciemo gaužām reti un tad arī tikai uz dažām dienām. Šāda "noslēgšanās" auglīga tajā ziņā, ka ļauj pilnīgi iegremdēties sevī, bet tā arī daudz mazāk pievada dažādas ierosmes un kairina radīšanas dzenuļus nekā tas notiek pilsētā. Iegremdēšanās sevī, pastāvīgums, jaunu ieskaņu neaizņemšanās tad arī raksturīga Auzas romantiskajai dzejai, kurā labi sadzīvo prieks un skumjas. Kaut gan dzejniece publicējusi arī vairākus stāstus, domājusi par kādu skatuves darbu, tomēr vispilnīgāk viņa izteikusies lirikā, ienākdama te pirms desmit gadiem ar dzejoļu krājumu "Vēja melodijas". Lilijas Auzas koklei nav daudz stīgu un viņa nav arī gribējusi savas meldijas uz tām spēlēt tā, lai klausītājiem izliktos, ka tur kopā savīts daudz un dažādu balsu. Viņas tematika ir sapņi, daba, mīlestība, visbiežāk lietotā forma — kvarta! Tikpat nepretencioza Auzas izteiksme, aiz kuras tomēr jaužams dziļš temperaments. Dzejniekam ar šādu poētikas ieroču arsenālu, ikvienai rindai, lai tā iegūtu labu skaņu, jāliek šūpoties spēcīgu dzejisku pārdzīvojumu viļņos, ko nereti pratusi arī Auza. Tur, kur šis pārdzīvojums bijis bālāks, tur viņas dzejas ierosina mazāk."

I. N. Lilija Auza. "Tēvija" Nr. 39, 16.02.1942.
"Auzas dzejai raksturīgas romantiskas izjūtas un optimisms; dominē dabas un mīlas lirika."

Gints Jēgermanis. Latviešu rakstniecība biogrāfijās. R.: Zinātne, 2003.

dzejniece

Lolija Lūse