PAR LIDIJAS PĒRĻUPES DAIĻRADI
"Vērīgu skatu rakstniece sekoja bērnu izdarībām, mazo priekiem un bēdām. Rūpīga un pamatīga pēc dabas, Lidija Pērļupe nerakstīja, pirms tā nebija iepazinusies ar aprakstāmo vielu. Sevišķi daudz darba pielikts pēdējam stāstu krājumam "Zaļojošais zars", kurš ar prof. K. Kundziņa ievadu iznāca Sējēja apgādā 1961. gadā. Dziļi reliģiozā rakstniece šeit ņēmusi vielu no seno kristiešu dzīves. Ilgi pirms darba pabeigšanas viņa apstaigājusi bibliotēkas un arhīvus, pētot laikmetu, par kuru stāstos iet runa. Dziļa cilvēcība un tuvākā mīlestība apgaro šo darbu."
Ķezbers, K. Lidija Pērļupe aizsaulē.
Latvija Amerikā, Nr. 64, 1962, 15. aug., 5. lpp.
PĒTERA ĒRMAŅA VELTĪJUMS LIDIJAI PĒRĻUPEI
Kā cīrulītis bijāt dzidri jauna,
Kad Rīgā dienas sākt un aizvadīt
Bij lemts — un smaids, kas Jūsu mīļā sejā plauka.
Bij tāds, kas, katram lika atsmaidīt.
Gan mazas esejas, gan stāsts, pilns dēku,
Bet cēlā noskaņā, dots jaunatnei.
Jau vecie sveica Jūs kā jaunu spēku.
Jūs smaidījāt sev, dzīvei, nākotnei.
Drīz akmens saltumā bij dienu vija;
Jums prāts bij gaišs pat gadā baigajā.
Tad — jāizklejo divas trimdas bija,
Gan Hamburgā, gan skolā Čikāgā.
Skaļš tur. Bet klusat Jūs. Vai piekususi ?
Vēl smaidāt? Neteikto vēl gribat teikt?
Jau zinu: sirds Jums Dievu atradusi.
Es, noliekdamies, varu Jūs vien sveikt.
Ērmanis, Pēteris. Lidijai Pērļupei. Laiks, Nr. 15, 1954, 20. febr., 3. lpp.