Larisa Romaņenko

Dzimusi 1923. gada 17. martā poļa, Varšavas muižnieka, inženiera Nikolaja Zakļinska (?–1942) un Petrozavodskas skolotājas Mariannas Zakļinskas (dzimusi Zverolovļeva) ģimenē kā trešais bērns. Dzimusi Slavkovičos, kuri atrodas 40 kilometrus no Puškina Mihailovskas. Mātes tēvs bijis garīdznieks.
Otrā pasaules kara gados iepazīstas ar savu nākamo vīru Grigoriju Romaņenko (1920–1988). Meitas Tatjana (1949–2004) un Olga (1954–2000).

2019: 11. jūnijā Latvijas Radio 4 izslanēja radiožurnālistes Ilonas Jahimovičas veidotais raidījums "Larisas Romaņenko dzeja", kuru var noklausīties šeit.

Dzeja krievu valodā

1962: Верю в человека (Cilvēkam ticu)
1963: kopkrājumā "Голоса молодых" (Jauno balsis)
1965: Земное дыхание (Zeme elpo)
1967: Лесные колодцы (Meža akas)
1969: Ладони подорожника (Ceļmallapas plaukstas)
1972: Соловьиная пристань (Lakstīgalu piestātne)
1975: Люблю (Mīlu)
1978: Судьба (Liktenis)
1981: Надежда (Cerība)
1983: Рождение речи (Valodas piedzimšana)
1986: Еще одна зима (Vēl viena ziema)
1988: Осока – странная трава (Grīslis – savādais augs)
2000: Времена жизни (Dzīves gadalaiki)

Dzeja latviešu valodā

1974: Ceļa vējš
1985: Saknes

Atdzejojumi krievu valodā

1965: Osmanis, Jāzeps. Аистенок (Stārķītis; atkārtots izdevums 1982. gadā)
1965: Sakse, Anna. Гуна трудится (Gunas darba diena)
1965: Saulītis, Bruno. Зима пришла (Ziema klāt)
1969: Vācietis, Ojārs. Свяжем хвосты (Sasiesim astes)
1970: Ādamsons, Eriks. Цыганочка Рингла (Čigānmeitēns Ringla)
1970: Ķempe, Mirdza. Янтарное зеркало (Dzintara spogulis, kopā ar Viktoru Andrejevu)
1970: Vējāns, Andris. Половодье (Pavasara pali
1971: Sirmbārdis, Jānis. Багряное время малины (Koši sārtais aveņu laiks)
1974: Jurciņš, Pēteris. Жатва мака (Magoņu pļauja)
1975: Elksne, Ārija. На берегу тишины (Klusuma krastā)
1975: Rūja, Valdis. Я с берега Руи (Es no Rujas krastiem)
1976: Brutāne, Valija. Асфальт и вереск (Asfalts un virši)
1976: Elksne, Ārija. Женщина (Sieviete)
1978: Osmanis, Jāzeps. Волшебник (Burvis)
1979: Vējāns, Andris. Время (Laiks)
1980: Eksne, Ārija; Grots, Jānis. Письма к далёкой звезде (Vēstules tālajai zvaigznei; atkārtots izdevums 1982. gadā)
1981: Auziņš, Imants. Отзвук горна (Taures skaņas; kopā ar citiem)
1985: Saulītis, Bruno. Пора зрелости (Brieduma laiks)
1987: Dinere, Cecīlija. Поэма об улитке (Poēma par gliemezīti)
1987: Misiņa, Māra. У мира глаза большие (Pasaulei acis lielas)
1989: Vējāns, Andris. За каждым озером холмы (Aiz katra ezera pakalns)
1990: Rūja, Valdis. Свои парни (Savi puikas; kopā ar citiem)
2000: Молния в камне = Zibens akmenī (kopā ar citiem)
2003: Божий приемыш (latviešu dzejas atdzejojumi; Dieva audžubērns)

Par Larisas Romaņenko dzeju

“Tikai viens vārds, manuprāt, var izskaidrot viņas nepretenciozo dzejoļu burvību – labestība. Labestība kā sākotnējs dotums, kas izraisa spēju mīlēt dzīvi, cilvēkus, dabu, visu apkārtnē esošo. Tikai tā, man liekas, var izskaidrot L. Romaņenko dzejas pievilcību. Labestība viņai ir tas atbalsta punkts, kas palīdz noturēt sievietes plecos visu savu sarežģīto pasauli un izzināt to atkal un atkal – kā dzīvē, tā arī jaunradē. [..]
“Mani dzejoļi – jūs esat mokas un prieks,” atzīstas dzejniece. Man gribas viņai ticēt, jo ikvienā dzejolī redzam nevis nomaļus stāvošā vērojumus, bet gan grēksūdzi, ciešanās iegūtu jūtu izpausmi, sajūsmu par dzīves esamību – lai arī kāda šī dzīve būtu. Teiktais, protams, nenozīmē, ka L. Romaņenko ir ārkārtēja dzejniece. Nē, viņa vienkārši godīgi kalpo dzejai savu spēju un spēku ietvaros. Viņai nav svešas arī kļūmes un neveiksmes, bet viņa tās izlīdzina ar savu neviltoto patiesīgumu. [..]
L. Romaņenko raksta par mīlestību, par sadzīvi, par bērniem un mātes rūpēm, par neizbēgamo nāvi un atjaunojošos dabu, par pagātni un tagadni. Un vienmēr viņas domas ir skaidras, cildenas un tīras. Dzejniece saka: “Nekā man nevajag tīrības vietā.” Tuvinieku laime un labklājība šī vārda labā nozīmē, miers pasaulē, kuru vēlas katra māte, – lūk, tie ir mērķi, kuru dēļ dzejniece grib dzīvot un strādāt. Šie dzinuļi izraisa viņas dzejoļus.”

Gailītis, Harijs. “Mani dzejoļi – jūs esat mokas un prieks”. Karogs, 1983, Nr. 11.

“Larisas Romaņenko dzejas stilā manāmas kopīgas iezīmes ar Rimmas Kazakovas un Ārijas Elksnes rakstības manieri. Tā ir pārdomu dzeja, kuras tēliem vairāk piemīt “grafiskums”, mazāk tajā spilgtu metaforu. Tā skan klusināti, bet dramatiski saspringti.”

Žuravļovs, Sergejs. Ar sirdi dzimtajā zemē. Jūrmala, 1982, 21. septembris.

atdzejotāja
dzejniece

Zakļinska, Заклинская

Лариса Николаевна Романенко

Dzejas dienu balva
Balva piešķirta par latviešu dzejas atdzejojumiem krievu valodā.
Atdzeja
1987