"..[bērnu] dzejas labāka daļa saista ar sirsnību, humoru, konkrēto, bērnu uztverei tuvo tēlojumu un aicinājumu vērīgāk ieklausīties un paraudzīties apkārtējā pasaulē. Dzejoļu krājumu pieaugušajiem "Cērtam saulei ceļu" (1960), "Dienu mijā" (1967), "Melodijas" (1974), "Ziedi ugunī" (1980), "Laika pārspriedzēs" (1984) veiksmīgākais sniegums ir dzejas brīvs plūdums, melodiskums un emocionālais strāvojums. Pēlmaņa lirikā dominē pārdomas par savu laiku, cilvēka vietu tajā, par karu un mieru, taču tās nereti tērptas trafaretās un deklaratīvās frāzēs, atklāj domu svaiguma trūkumu un virspusēju dzīves vērojumu. Satīriskajos dzejoļu krājumos "Burbuļu problēma" (1963), "Piektie riteņi" (1970) sastopamas divas dzejoļu grupas – ironiski komiskā un publicistiski aģitatoriskā."
Kurpniece, Diāna. Laimons Pēlmanis. Latviešu rakstniecība biogrāfijās. Rīga: Zinātne, 2003, 440. lpp.