"Vāczemniekam nav augstākās izglītības, bet piemita pašinteliģence, viņš bija vispusīgi attīstīta personība. Laimonis bija vienkāršs strādnieku puisis, tīrā biogrāfija viņam palīdzēja kļūt par dzejnieku. [..]
No Laimoņa strāvoja vienkāršība un dziļa sirsnība. Šīs īpašības izpaužas arī viņa dzejā. Pārlasot viņa dzeju, daudz kas paliek nākotnei, īpaši dabas un mīlestības lirika. Viņš par katru tematu varēja viegli ar smīniņu uzrakstīt. Pats sevi sauca par Jautro Vāczemnieku, bet pseidonīmu Laimis Zemnieks izmantoja, rakstot pantus Jāņa Dreslera stilā."
Bērsons, Ilgonis. Zemberga, Kaija. Atslēgas vārds – grāmata. Ievas Stāsti, Nr. 18, 25. lpp.
"Valdis Rūja, recenzējot Laimoņa Vāczemnieka pirmo dzejoļu krājumu "Dzintarlāse", pareizi uztver savas paaudzes jaunā talanta ienākšanas ceļus literatūrā. Daži dzejnieki, sākot savas daiļrades gaitas, iezīmējas citu vidū, rakstot par gandrīz neskartu tematiku, citi – ar jauniem formas meklējumiem, žilbinošiem izteiksmes līdzekļiem. Bet ir dzejnieki, kurus lasītājs ievēro, saklausot viņu darbos patiesu dzejas iejūsmu, svaigu pieeju izvēlētajai tēmai. Šāda savdabīga attieksme pret diezgan parastām lietām un parādībām, jauneklīgais dzīves skatījums un aktīva iejaukšanās tajā raksturīga ari labākajiem Vāczemnieka dzejoļiem, padarot tos pievilcīgus, iedarbīgus. Pats nācis no strādnieku vidus, autors prot izteikt vienkāršo cilvēku izjūtas, lepnumu, darba cildenumu.
Par turpmākajām grāmatām runājot, Arnolds Būmanis it kā izvērš Rūjas izteikto domu: "Labi, ka dzejnieks nav baidījies no savas balss, tās diapazona un tembra, bet baidījies no viena toņa nemitīgas atkārtošanas, tāpēc tematisko, tāpat intonatīvo loku krietni paplašinājis. Arī paklusā, it kā iekšējā balsī var runāt par lieliem notikumiem savas un citu tautu dzīvē – par revolūciju, karu."
Reinis Ādmīdiņš laikraksta "Cīņa" šā gada 11. februārī publicētajā apcerē "Sintēze: lirisms, humors, sirsnība" iejūtīgi aplūko Laimoņa Vāczemnieka daiļrades gaitas, uzrāda gan viņa attīstības augšupejas pakāpienus, gan piemin atsevišķus lejupslīdes gadījumus. Ceļš vārda mākslā nav tikai nemitīga celšanās augstāk un augstāk. Šis process ir daudz sarežģītāks un pretrunīgāks. Kritiķis atzīst, ka vispārinātie poētiskie tēli Vāczemnieka dzejā nereti veidojas no atsevišķu konkrētu mikrotēlu satuvinājuma. Emociju izraisīšanas līdzekļi pa lielākajai daļai ir tradicionāli, poētiskā frāze tiecas uz vienkāršību (īsta vienkāršība ir vislielākais skaistums!), galveno vērību autors veltī satura, pārdzīvojuma skaidrai atklāsmei. L. Vāczemnieka mākslinieciskie uzskati tuvi plašām lasītāju masām, jo dzejnieka poētiskie priekšstati ir ari lasītājiem vispazīstamākie, vissaprotamākie un arī – vistuvākie. Uz šā ceļa ir arī bīstami pagriezieni, it īpaši tad, ja pārkāpj neredzamo robežu, kas šķir vienkāršību no vienkāršotības, un jāsaka, ka reizēm Vāczemnieka dzejā tā arī noticis.
Mēs varam piekrist arī šādam Reiņa Ādmīdiņa konstatējumam. Tāpat kā viņa atzinumam: lirisma un humora sintēzē, iespējams, meklējams Laimoņa Vāczemnieka lielākais spēks.
Pirms gadiem divdesmit Ojārs Vācietis uzsvēra, ka jaunā dzejnieka talanta koks ir sazarojis un sakuplojis. "Lai visiem zariem pietiktu zemes sulas, zemes spēka – tagad jāiet dziļumā, jādzen dziļas saknes mūsu bagātajā īstenībā, lai neviens zars nenīkuļotu.""
Vējāns, Andris. Avoti bērzu ēnā. Dažas iezīmes Laimoņa Vāczemnieka lirikā. Karogs, Nr. 4, 1979, 145. lpp.