Laima Kalniņa

Dzimusi inženiera Andreja Jagara ģimenē. (Andreja brālis Jānis precējies ar Pētera Dēķena meitu Martu).
1928–1940: dzīvojusi Liepājā.
Līdz 1934: vasaras pavadījusi Koknesē, vēlāk – Skrundas pagastā pie Ventas.
1940: beigusi Liepājas 1. ģimnāziju. Ģimnāzijas latviešu valodas skolotāja ir Lilija Puže.
Studējusi arhitektūru Latvijas Universitātē.
2. pasaules kara beigās bēgļu gaitās nokļuvusi Vācijā.
1946–1949: studējusi Braunšveigas Tehniskajā universitātē. Ieguvusi diplomētas arhitektes grādu.
1950: izceļojusi uz ASV, kur dzīvojusi Vašingtonā.
Strādājusi par arhitekti privātos birojos un federālās valdības iestādēs, 8 gadus bijusi Nacionālo parku pārvaldes arhitekte.
1978–1983: bijusi Pasaules Brīvo Latviešu Apvienības ģenerālsekretāre.

1971: pirmās publikācijas – novele "Zivs zīmē" laikrakstā "Latvija" un stāsts "Ģindenis" žurnālā "Ceļa Zīmes" 48. numurā.

Stāsti un noveles
1977: garstāsts "Kur upes satiekas" (Jāņa Jaunsudrabiņa balva)
1987: stāstu un noveļu krājums "Kur upes satiekas" (ASV: LaRas Grāmatu klubs).
1995–1996: garstāsts "Kaķa manuskripts" (publicēts žurnālā "Treji Vārti")

Romāni
1981: "Atgrieztais rieciens" (Bruklina: Grāmatu Draugs).
1982: "Valentīns un viņa sievietes" (ASV: LaRas Grāmatu klubs).
1987: "Cilvēks, kas gribēja vairāk" (Bruklina: Grāmatu Draugs), kopā ar Gunaru Janovski.
1995: "Brīnišķīgās puķes" (ar nosaukumu "Japāņa brīnišķīgās puķes" publicēts žurnālā "Treji Vārti" 1980–1983) (Itaka: Mežābele).
1997–1998: "Bet lielākā no tām ir mīlestība" (laikrakstā "Latvija Amerikā").
2010: "Runcis Timiāns un Anna" (Rīga: Jumava).

"Romānā "Atgrieztais rieciens" (1981) izmantoti Gunāra Janovska darba "Novakare" personāži. Gunāra Janovska romānam "Cilvēks, kas gribēja vairāk" (1987) Kalniņa sarakstījusi 2. daļu, kurā attēlotas galvenā varoņa Argoda gaitas ASV. Smalki izzīmēts Austrumu kolorīts savijumā ar dažādām ikdienas dzīves problēmām tēlots romānā "Japāņa brīnišķīgās puķes" (žurnālā "Treji Vārti" 1980-83, grāmatā ar nosaukumu "Brīnišķīgas puķes" 1995). Romānā "Valentīns un viņa sievietes" (1982), izmantojot modernā romāna paņēmienus, vēstīts par galvenā varoņa dzīvi kādā ASV mazpilsētā un darbu Forda teātrī, stātījumā ievīta šā teātra vēsture un ar to saistītie ASV vēstures notikumi, ainas no pirmskara dzīves Latvijā, 2. pasaules kara laikā, bēgļu nometnēs Vācijā. Stāstu un noveļu krājumā "Kur upes satiekas" (1987) tēlota trimdas latviešu dzīve, iekļaušanās apkārtējās sabiedrības tradīcijās, tagadnes notikumi mijas ar dažādu slāņu pagātnes impresijām, raksturīgi atsevišķu ainu daudzkārtēji atkārtojumi, Austrumu tautu dzīves reāliju un teiksmu izmantojums. Periodikā publicēts romāns "Bet lielākā no tām ir mīlestība" (laikr. "Latvija Amerikā" 1997-98) un garstāsts par nometņu laika dzīvi Vācijā "Kaķa manuskripts" ("Treji Vārti", 1995-96)."
Baiba Dombrovska. Laima Kalniņa. Latviešu rakstniecība biogrāfijās. R.; Zinātne, 2003.

"Mēs iepazināmies rakstnieku nedēļā Garezerā 1975. gada vasarā, kur prozas seminārā pamatīgi un netaisnīgi izplucinājām viņas stāsta "Jūras pārvērtības" pirmās lapas puses; netaisnīgi tādēļ, ka nevienu darbu nedrīkstētu analizēt pa daļai, visu neizlasītu, un vismazāk Laimas Kalniņas rakstus, kuros ne vien saturs, bet pati uzbūve atklājas pamazām un kļūst uzskatāma tikai kopumā. (..) struktūra Kalniņas darbos ir ar īpašu nozīmi, tā neseko tradicionālajiem paņēmieniem, nav arī vienādojama ar fabulu, un tās saredzēšana svarīga visa darba uztvērumā."

"Liela auguma, iznesīga, tumši brūniem kastaņu matiem; viņai ir milzīgi dzīvas acis un apvaldīta izturēšanās, kas kopā dod viņas būtei īpašu, klusu spraigumu."
Ilze Šķipsna, Laima Kalniņa. Sarunas. Ilze pasaulē. Grāmatu Draugs, 1984, 123-124. lpp.

"Kādēļ īsti iesāku 1970. gadā rakstīt, ir viens no visiem jautājumiem man visgrūtāk atbildams. Ārējie fakti ir ļoti vienkārši... Literatūra man vienmēr ir patikusi – un 1970. gadā man pirmo reizi dzīvē izgadījās brīvi brīži. Loģiski, ka sāku rakstīt, vai ne? Sevišķi ņemot vērā, ka ir psihologi, kas apgalvo, ka kaut kad dzīves otrā pusē cilvēki bieži vēloties uzsākt kaut ko jaunu – kaut ko, kas līdzsvarotu dzīves pirmā pusē darīto."
Ilze Šķipsna, Laima Kalniņa. Sarunas. Ilze pasaulē. Grāmatu Draugs, 1984, 125-126. lpp.

Par romānu "Atgrieztais rieciens" (Bruklina: Grāmatu Draugs, 1981)
"Laimas Kalniņas pirmajā grāmatā, kas sekojusi tieši desmit gadus pēc viņas stāstu publicēšanas sākuma, teikums visumā kļuvis īsāks, lakoniskāks, dinamiskāks. Pārdzīvojumu plūsma caurvīta ar dramatiskiem, pat dēkainiem un krimināliem notikumiem, kas savā kodolā ir spiegu stāsts. Tas tomēr nav risināts šo notikumu chronoloģiskajā secībā, bet līdzīgi kā rakstnieces stāstos atklājas soli pa solim atbilstošo pārdzīvojumu plāksnēs. Ko rakstniece ar šo stāstu vēstī?
Sākumā liekas, ka tas ir aklā bēgļa Pētera Zaļlazdas likteņa stāsts. Bet pamazām atklājas, ka viņš nav Pēteris Zaļlazda, bet latviešu mērnieks Ojārs Semjonovs no Zaļenieku Lazdām, kas pārmainījis savu vārdu, un nav arī akls, bet par tādu uzdevies, kad sācis spiega gaitas latviešu mītnē. Spiegošanā viņš iesaistījies pēc izciestā izsūtījuma, lai citā pasaules daļā mēģinātu sadzīt pēdas iemīlētai, bet kara jukās pazaudētai latvietei Zigrīdai. Zaļlazda apzinās, ka "viņš nav maza, bīdāma lelle, bet pretim spēlētājs kam lielam, baigam — visbriesmīgākai varai." (109.). Taču izšķirīgajā pagriezienā stāsts par Zaļlazdu vairs nav tieši turpināts, tas apjaužams tikai no citu netiešiem norādījumiem. Viņš devies varmācīgā akcijā pret kādu "trešās valsts" iestādi, pēc vienas versijas it kā motocikla sabraukts, pēc otras — it kā saticies ar Annu Cibru, kas viņu latviešu mītnē kā aklo aprūpējusi.
Romāns, kura dažas personas pārņemtas no Gunāra Janovska darba, iedalīts trīs daļās: 1. Cibras kundzes mīlestība; 2. Vīrs ar tumšajām acenēm; 3. Zigrīdas tīkls. Anna Cibra ir padzīvojusi, bet patikt kāra sieviete, kuras vīrs, trimdas laikā apprecētais leitnants Cibra, miris. Viņa latviešu kopmītnē sēž Pēterim Zaļlazdam blakus pie galda, rūpīgi gādā par viņu, bet vai viņu mīl, par to ir iemesls šaubīties, jo ir gatava iet gultā ar jauno gleznotāju Valdi Mūzikantu, tikai atcerēšanās, ka uzvilktas novalkātas apakšdrēbes, no šī soļa attur. Visdramatiskākajā notikumu brīdī stāsta pavediens atstāj Zaļlazdas dzīves traģēdiju neatrisinātu un pievēršas Zigrīdai. Kara gados, sastapdama latviešu mērnieku Semjonovu, viņa tam iedevusi Pētera vārdu. Kaut kopā pavadītas skaistas stundas, viņa tomēr nav gribējusi saistīties (133.), licies, ka varētu dzīvot bez Pētera, un abu ceļi izšķīrušies, kad Pēterim vajadzējis doties uz Kurzemes cīņu lauku. Bēgļu gaitās Vīnē viņa sper dīvaina veida "uzticības" soli pret Pēteri. "Es nekad nebūtu varējusi ar kādu citu latviešu zēnu..." viņa saka un apprec amerikāņu izlūkošanas virsnieku Džīnu. Viņai ir dēls, ko viņa nosaukusi Pētera vārdā, un meita Dženifera, viņa ir tiem laba māte, arī rūpīga sieva, kas ir norūpējusies par katru vīra noskaņas maiņu. [..] raibo mežģīņu vijumu risinot, stāstījuma pavediens nonāk pie atgrieztā rieciena motīva, kas grāmatai devis virsrakstu. Kāda vārdā nenosaukta persona, nepārprotami Pēteris Zaļlazda, Cibras kundzei teicis: "Esmu kā atgriezts rieciens" (158.), domādams savu saistību ar visbriesmīgāko varu, un brīdinājis, ka Cibras kundze, viņam sekojot. nevarēs vairs atgriezties. [..] Kopsummā Laimas Kalniņas pirmā grāmaia ir darbs, kas ierosina daudzus jautājumus, meklē jaunus ceļus cilvēka ieskatījumā un epikas izteiksmē un tāpēc ir apsveicama parādība mūsu stāstniecībā."
Andrups, Jānis. Atgrieztais rieciens. Ceļa Zīmes, Nr.62 (01.01.1982)

Par stāstu un noveļu krājumu "Kur upes satiekas" (ASV: LaRAs grāmatu klubs, 1987)
"Autore laba stāstītāja ar bagātīgu iztēli, ļoti gleznainu stilu. Stāstījumos figurē personifikācijas: dzīvnieki, visa dzīvā radība, an dažas nedzīvas lietas, piem., pašas ēna un satiksmes signālugunis. Šie "personāži" aizvien atspoguļo pašas autores noskaņas un izjūtas.
Krājumā laba tiesa ari "mērenāku" darbu, kas vienkāršāki formas veidojumā un saturā. [..] Krājuma izcilākais sacerējums — stāsts "Kur upes satiekas ", veidots tādā pat stilā kā abi iepriekšējie, bet liela atšķirība ir tā, ka šinī gadījuma norise saistās tikai ap vienu centrālo pavedienu, kas attīstās dažādas vietās un laikos; jauns paņēmiens ir dažu motīvu atkārtojumi. Jāpiezīmē, ka rakstniece mīl
eksotiskus vietu nosaukumus. Tā jau stāsta virsraksts īstenībā ir pilsētas nosaukums, tulkots no indiāņu valodas. Šinī gadījumā tam arī simboliska nozīme."
Kadilis, Jānis. Jauna sēkla jaunā tīrumā. Laiks, Nr.69 (29.08.1987)



Par romānu "Cilvēks, kas gribēja vairāk" (Bruklina: Grāmatu Draugs, 1987)
"Romāna galvenā varoņa Argoda Siestura zēna un jaunības gadus Latvija, karā un Vācijas bēgļu nometnēs tātad tēlojis Janovskis,
viņa gaitas Amerikā — Kalniņa. Abi autori izraudzījuši līdzīgu tēlošanas veidu tai ziņa, ka par varoni stāsta cilvēki, kas viņu kādreiz pazinuši: skolas biedrs, skolotājs, kara draugs, nometnes kaimiņš — pirmajā daļā, sieva Jolanta, padēls Daumants, mīļākā Ligija — otrā daļā. Taču katrs autors vielu traktējis citādi. [..] Lielos vilcienos Argoda tēls ir gara līdzinieks Janovska atjautīgajai galvenajai varonei Ines tāda paša nosaukuma viņa romānā. Šī ir viela, ko ar savu parasto teicama stāstītajā veiksmi lasītajam sniedzis Janovskis. Viņa izraudzītie četri viri atceras Argodu pēc tam, kad izlasījuši avīzē Argoda nāves ziņu un piemiņas rakstus par šo "plaši
pazīstamo sabiedrisko darbinieku." Šī viela ir substrāts, uz ko savu celtni, Argoda tālāko dzīvi Amerikā, ceļ Laima Kalniņa. Abu autoru sadarbība ir notikusi jau agrāk. Kalniņas romānā "Atgrieztais rieciens" sastopam tās pašas personas, ko vispirms radījis Janovskis darbā "Novakare". Kā šai iepriekšēja sadarbībā, tā ari tagad Kalniņas pieeja tēlotajām personām ir citāda. Viņai mazāk tīri ārējas darbības notēlojumu. Viņa vairāk pievēršas cilvēka iekšējas dzīves notikumiem. Romāna pirmā daļa līdz ar to izvēršas kā skatuves iekārtošana spēlei, kas risinās otrā daļā, kurā runā abas Argoda dzīvē svarīgākās sievietes — Jolanta un Ligija, piebalsojot arī Daumantam, papildinātājam, apgaismotajam, novirzot prožektoru vairāk uz vienu vai otru notikumu spēlē. Kalniņas pieejas dēļ notikumu vietai. Amerikai, visai sekundāra loma. Amerikas vaibsti iezīmējas maz. Ja pirmajā daļā dominē Argoda lielā cenšanās pēc Jolantas, tad otra daļa rada šis iegūšanas fiasko, jo pats cīņas process un ilgums iznicinājis prieku par ieguvumu. Līdzās pamazam vien krājies un audzis naids."
Ruņģe, Valija. Sadarbībā tapis literārs veikums. Laiks, 1987, 12. dec.

Laima Jagare

–1940
Liepājas Valsts 1. ģimnāzija
Ausekļa iela 9, Liepāja

1940–1944
Latvijas Universitāte
Raiņa bulvāris 19, Rīga
Nepabeigtas studijas Arhitektūras fakultātē.

1946–1949
Braunšveiga
Braunšveigas Tehniskajā universitātē ieguvusi diplomētas arhitektes grādu.

Amerikas Savienotās Valstis
Strādājusi par arhitekti privātos birojos un federālās valdības iestādēs, ilgāku laiku bijusi Nacionālo parku pārvaldes arhitekte.

Akadēmiskā organizācija "Ramave"

Latviešu Rakstnieku apvienība

1922–1928
Rīga

1928–1940
Liepāja

1950
Vašingtona

Jāņa Jaunsudrabiņa balva
Balva piešķirta par stāstu "Kur upes satiekas".
1977