Protams, nav šaubu, ka sieviete, kas tikko sāk pacelties no sava līdzšinējā apspiestā stāvokļa ģimenē un sabiedrībā, iepludinās literātūrā jaunus svaigus ūdēņus, jo taču nenoliedzami viņas temperaments un psihe nav līdzīgi vīrieša temperamentam un psihei. Un es ticu, ka šie svaigie ūdeņi nenoplicinās un nepagraus plaukstošo rakstniecības lauku, bet gan pušķos to ar jauniem, līdz šim vēl neredzētiem ziediem. Tomēr ceļš uz to vēl ir tālš un grūts. Pašlaik mēs dzirdam tikai pirmās klusās ieskaņas, jo nav jāaizmirst, ka tikai nesenais pasaules karš ir sievietei pašķīris ceļu uz plašo kultūras darbu, blakus viņas biedrim–vīrietim."
Ksenija Rudzīte. Par drāmu un sievieti–dramatiķi.Teātra Vēstnesis, Nr.4 (01.12.1930)
"Ksenijas Rudzītes literārais mantojums nav liels, grūtie dzīves un darba apstākļi, iedragātā veselība neļāva viņai kā rakstniecei izvērsties visā pilnībā. Taču viņas darbs un daiļrade, īpaši jaunības periodā, bija veltīts darba cilvēka brīvībai un gaišākai nākotnei."
Elza Plukša. Eferta–Klusā skolniece. Oktobra Karogs (Alūksne), Nr.30 (11.06.1967)