Kristaps Kaktiņš

Kristapa Kaktiņa vectēvs ir pirtnieks, tēvs - Viļums ir drēbnieks, kas 18. un 19. gadsimta mijā ir iekopis Jaunkaktiņu mājas un kļuvis par saimnieku, bijis arī tiesas piesēdētājs Rīgā. Kristapa Kaktiņa vecāki agri miruši. 1819. gadā Kristaps Kaktiņš spiests pārņemt vecāku saimniecību, kurā ir 20 govju, viņš uzceļ savas vējdzirnavas un pārņem arī dārzu ar 300 augļu kokiem.
Jaunkaktiņos rīkotas apkārtējo māju zemnieku sanākšanas, kas pēc darbība principiem līdzīgas brāļu draudzei, tomēr trūkst ziņu, ka Kaktiņš būtu brāļu draudzei piederējis.

Kristaps Kaktiņš 1821. gadā ir precējies ar Ilzi Dauguli (1804. 24.04. -1863.19.04.), laulībā dzimuši astoņi bērni, no kuriem divi - Jānis Kaktiņš (1827-1901) un Mārtiņš Kaktiņš (1834- pēc 1897) ir skolotāji.
Autobiogrāfiski notikumi pēc izdzīšanas no mājām aprakstīti nekrologā sievai Ilzei ("Ceļa Biedris", 1863 nr.13).

Publikācijas laikrakstos
Publicistika1863: Dzīves un nāves piemiņa [Ilze Kaktiņ]. Ceļa Biedris, nr. 13
1867: Vidzeme [par meitās iešanu]. Latviešu Avīžu pielikums Baznīcas un skolas ziņas, nr. 23
1867: Vidzeme [ par sātības biedrībām]. Latviešu Avīžu pielikums Baznīcas un skolas ziņas, nr. 35.
1867: No Vidzemes [par baznīcas dzīvi]. Latviešu Avīžu pielikums Baznīcas un skolas ziņas, nr. 48.

Sprediķi1836: Kristīga zemnieka domas lielas piektdienas vakarā, pār tiem svētiem stāstiem no Jēzus miršanas un kapa; uz sprediķu vīzi. Dieva vārdu mīļotājiem. I sējas 2. sauja, 83.-86.lpp.
1836: Kristīga zemnieka domas Jēzus debess braukšanas dienā, pār to evaņģeliumu, uz sprediķa vīzi. Stāsts par to, kas ticības dēļ pasaulē noticis. Dieva vārdu mīļotājiem. I sējas 5. sauja, 213.-220.lpp.
1838: Kristīga zemnieka domas Lutera pieminēšanas svētkos. Dieva vārdu mīļotājiem. III sējas 8. sauja, 355.-360.lpp.

Grāmatas
1835: Ar šiem pamācīdamiem vārdiem iedod svētu rakstu grāmatu savam mīļam krustdēlam... par dāvanu. Rīga: Hekers
1842: Lūgšanas un Dr. Lutera svētu bērnu mācība. Rīga: Millers.
1842: Pātaru grāmata līdz ar Dr. Lutera svētu bērnu mācību: Rīga: Millers.
1843: Svētas patiesības liecinieks uz sprediķu vīzi [sprediķu krājums 2 daļās]. Rīga: Millers.

Rokraksti
1843/1844: Vientiesīgs stāsts. No daža kristīga šās laicīgas dzīvības ceļa staigāšanas.
1846: Grāmata, ko brālis brāļam rakstīja par to latviešu rakstītāju Kristapu Kakting.
1846: Garīgas Dieva lūgšanas iekš dažādām miesas vajadzībām.


Grāmatu izplatīšana
Kaktiņš, sākot no 1830.gadiem ir viens no grāmatu izplatītājiem, uzturot sakarus un nodrošinot ar grāmatām dažādus tālākpārdevējus, starp kuriem Kaktiņš reģistrējis 7 vai 8 pilsētu tirgoņus un amatniekus, 4 iesējējus, 11 skolotājus, 14 saimniekus, 10 krodziniekus, 8 muižu kalpotājus, 2 dzirnavniekus, 6 lauku amatniekus, 2 mācītājus un citas 18 personas; daži no tiem dzīvo Piebalgā, Madlienā, Rīgā, Tukumā, Tērbatā; Kaktiņš pats izplata arī savus darbus, iespējams, dažiem no tiem pārņemot gandrīz visu tirāžu; Kaktiņš tirgo arī citas Rīgas izdevēja K.D.Millera grāmatas, galvenokārt reliģiska, reliģiski didaktiska satura, salīdzinoši tikpat kā nemaz daiļliteratūru atšķirībā no citiem šā laika grāmatu izplatītājiem.
Kaktiņa sarakstos ir arī individuāli pircēji, laukos - galvenokārt saimnieki, bet arī daži pilsētnieki, no daudzām dzimtām, kam Kaktiņš tirgojis grāmatas, cēlušies pirmais latviešu grafiķis A. Daugulis un dzejnieks K. Daugulis, gleznotājs Ād.Alksnis, mikrobiologs E. Zemmers, rakstniece M.Pēkšēna u.c.
Sīkāk par to: LVVA, K.Kaktiņa fonds; A.Apīnis. Soļi..

Dalība sātības kustībā
Sātības kustību Mazsalacā Kristaps Kaktiņš aizsāk 1830gados. 1837. gadā mācītājs Guleke draudzes hronikā norāda, ka tā aizrāvusi vairākus simtus draudzes locekļu pēc Veckaktiņu Jāņa un Jaunkaktiņu Kristapa iniciatīvas. Kustības dalībnieki sevi sauc par sātības draugiem vai sātības biedriem. Lai par tādiem kļūtu, jādod solījums draudzes mācītājam pie altāra, pēc tam jaunais draugs jeb biedrs tiek ierakstīts sātības rullī, draudzē šādā veidā oficiāli solījumu nodevuši 136 tās locekļi.
Solījuma teksts: “iekš tā vārda Dieva tā Tēva, tā Dēla un tā Svēta Gara, lai top šīs solīšanas apsvētītas. Mēs savus vārdus šeit apakšā rakstīdami, jeb ar trīs krustiem apzīmēdami katrs priekš sevim svēti apsolāmies: 1) Ka mēs paši negribam uz priekšu vairs dzert nekādus spirtus, brandvīnu, rumu, šeļķenu, liķieru un t.pr., jeb citus kādus dzērienus, kas ar šiem sajaukti, - bez vien tad, kad mums dakteris to pavēl, un arī tad gribam tos ar tādu mēru un uz tādu vīzi brūķēt, kā dakteris to nosaka; 2) Mēs svēti apsolāmies, ka mēs gribam šos dzērienus liegt saviem bērniem, kas vēl nava pie Dieva galda uzņemti, tik ilgi, kamēr tie pie mums dzīvo, un gribam, cik spēdami, arī citus cilvēkus atgriezt un paskubināt, ka viņi paši ar labu prātu šo solīšanu sola; tomēr neir mūsu solīšanai tāds spēks, ka mēs citiem šos dzērienus varam liegt, bez kā viņi paši no laba prāta tos atmest; 3) Mēs svēti apsolāmies tos citus neraudzētus dzērienus, alu, vīnu un tā pr. Mēreni un ar sātu dzert un negribam arī citus skubināt šos dzērienus nesātīgi dzert; 4) Mēs svēti apsolāmies, ka mēs gribam savā starpā, cik vien spēdami, cits citu paskubināt un modināt šo savu apsolīšanu patiesīgi piepildīt.”
Mazsalacas pagastā Kaktiņi saimniekiem un iebūviešiem dalīja arī sātības biedrības grāmatiņas ar veltījumu "Es topu šķiņķota tam, kam labs prāts pie sātības biedrībām, un lūdzu to agrāk uz plaukta nelikt, kamēr visi mājas ļaudis to nav dzirdējuši nolasām jeb paši lasījuši". Kaktiņi aicina mājas apstaigāt arī citiem biedriem kā skubinātājiem, sātības runas tiek turētas arī pērmindera mājā. 1837. gadā Kristaps Kaktiņš savu priekšlikumu sātības biedrības dibināšanai atsūta uz Rīgu mācītājiem izskatīšanai, tomēr pēc garām neauglīgām diskusijām mācītāji pieņem lēmumu Kaktiņa lūgumu un iniciatīvu nekur tālāk nevirzīt, atrunājoties ar nezināšanu, pārmetot nepārdomātu ideju un plānu utml. Atbalstot Kaktiņu, cieš mācītājs Guleke, kas piedzīvo smagus personīgus uzbrukumus - Guleki denuncē E.fon Nummers un draudzes tiesnesis fon Lēvis (Löwis), nosūtot ziņu Baltijas ģenerālgubernatoram, ka sātības biedra solījuma akts esot slepenas biedrības liecība.

Kaktiņa izteiksme (..) ir visai zemnieciska, abstraktas pātarnieka formulas mijas ar konkrētiem tēliem un naturāliem priekšstatiem. Tomēr poētiskās fantāzijas viņam trūkst, runa ir tieša un sausa. Labprāt Kaktiņš citē Bībeli. Svētie raksti viņam ir pamatu pamats. Tajos viņš smeļas dogmas (par grēku, pestīšanu, ticības spēku), bet īpaši - morāles un rīcības normas. Savu tiesu dabū gan vecāki, kas nepārmāca bērnus, gan saimnieki, kas neiežēlojas par kalpiem, gan - visvairāk - kalpi, kas slinko, apzog un aprunā saimniekus. Sevi Kaktiņš uzskata par īstās Dieva mācības atjaunotāju, viscaur ir nežēlīgi bargs, paštaisns, augstprātīgs. Taču arī - drosmīgs.
Aleksejs Apīnis. Soļi senākās latviešu grāmatniecības un kultūras takās. Rīga: Preses nams, 2000, 172. lpp.

Ar Kaktiņa grāmatām morālo un materiālo iniciatīvu grāmatniecībā sāka pārņemt latviešu literāti (..) 1840.gadā pie reliģisku traktātiņu tulkojumiem ķērās Leitāns. Drīz iznāca latviešu sastrādātas praktiska satura un skolas grāmatas (A. Leitānam, A. Spāģim). Ar 1845. gadā izdoto K. Šmida "Grāfa lielmāti Genovevu", ko bija tulkojis Leitāns, sākās latviešu autoru rosme daiļliteratūras jomā. No 1835. līdz 1840. gadam bez ģimenes svinību apsveikumiem var saskaitīt septiņas latviešu autoru grāmatas, no 1841. līdz 1845. gadam - jau ap 20, un šis skaitlis turpmāk arvien vairāk pieauga.
Aleksejs Apīnis. Soļi senākās latviešu grāmatniecības un kultūras takās. Rīga: Preses nams, 2000, 173.-174. lpp.
Materiāli par Kristapu Kaktiņu arī Latvijas Valsts vēstures arhīvā LVVA 4060.f., 1.apr. 330.l. 1.2.d.; LU AB Misiņa bibliotēkas Retumu fondā LU AB R Ms nr.1247.

8. ; K-g.; Vidzemnieks K. g.

Kristaps Kakting, Kristaps Kaktiņ

Mazsalaca
Mācījies Valtenberģu privātskolā.Par Kaktiņa skolas gaitām ziņas ir pretrunīgas, viņš pats nekur nav minējis, ka būtu apmeklējis skolu, visticamāk, ka būs izticis bez sistemātiskas izglītības, jo visus Kaktiņa manuskriptus rediģējis Ansis Leitāns, tajos ieliekot arī pieturzīmes.

1801–01.1845
Mazsalacas pagasts
Kopš dzimšanas dzīvo "Jaunkaktiņos". Tēva labi iekopto saimniecību pārņem pēc vecāku nāves 1819. gadā, krietni paplašina un uzlabo. Savās mājās rīko lasījumus par reliģiskiem un sātības jautājumiem, kā arī sniedz padomus tieslietās apkārtnes zemniekiem. Kopš 1844. augusta līdz 1845. gada janvārim vietvara draud saimniekam ar izlikšanu no mājas, līdz beidzot ar varu 1845. gada vasarā to arī izdara, uzsakot nomas līgumu. Kaktiņš iesniedz sūdzību draudzes tiesā un apriņķa tiesā. Baltijas ģenerālgubernators sūta savu sekretāru samierināt Kaktiņu ar muižnieku fon Fītinghofu, taču pēdējais no sava lēmuma neatkāpjas.

1859–1867
Pēterupe
Dzīvo pie jaunākā dēla, Pēterupes skolotāja. Par klejojuma gadiem pēc izdzīšanas no mājām un pēdējiem gadiem Pēterupē plašs Kristapa Kaktiņa apraksts viņa nekrologā sievai Ilzei laikrakstā "Ceļa Biedris" nr.13 (27.06.1863).

06.1835–05.1839
Mazsalaca
Valtenberģu pagasta (Mazsalacas) pagasta tiesas priekšsēdētājs

11.1867
Mazsalacas kapi
Pēc paša vēlēšanās apbedīts līdzās sievai un jau mirušajiem pieciem bērniem.