Klāra Zāle

Precējusies ar parapsihologu Kārli Osi (1917–1997).
1944: rudenī devās bēgļu gaitās uz Vāciju, dzīvoja franču pārvaldes zonā Kolmasrentā.
1951: martā no tranzītnometnes Gronā izceļoja uz ASV, dzīvoja Vašingtonas štatā, tad pārcēlās uz Durhamu Ziemeļkarolīnā.
Kopš 1957: dzīvoja Ņujorkā un Ņudžersijā.

Literārā darbība
1936: maijā kā Rūdolfa Egles literārās studijas audzēkne uzstājās literārā vakarā ar dzejas lasījumu kopā ar Olgu Taubi (vēlāk pazīstama kā dzejniece Anna Dagda).
1939: pirmā publikācija – dzejoļu kopa kalendārā "Daugavas gadagrāmata 1939. gadam" un dzejoļi "Mana diena", "Rietos" mēnešraksta "Daugava" 8. numurā.

Literārie darbi
1943: dzejas krājums "Zirņa zieds".
1947: dzejas krājums "Pārdegšana".
1950: dzejas krājums "Zvani pusnaktī".
1960: dzejas krājums "Mēness kokle".
1966: dzejas krājums "Rožābele".
1992: dzejas krājums "Kodola alkas".
2000: dzejas izlase "Atspulgi nes".

1951: laikrakstā "Laiks" (Ņujorka) sagatavota dzejas izlase "Dzīvā uguns", taču trūkst apstiprinošu ziņu, ka tāda izdota.

Atdzejojusi vācu dzejnieku Frīdriha Helderlīna, Agneses Mīgeles dzeju.

1957: Djūka universitātes bibliotēkā sarīkota pirmā gleznu izstāde.

Dzeju solodziesmās komponējuši Eižens Freimanis, Valdemārs Ozoliņš, Jānis Mediņš, Arnolds Šturms, Bruno Skulte.

Par dzejas krājumu "Zirņa zieds" (Rīga: Kārļa Rasiņa apgāds, 1943)
"Dzejniece no Dieva žēlastības ir Klāra Zāle, kā to liecina viņas nupat iznākušais klusais, mirklīgi vizmainā skaistuma pilnais krājums Zirņa zieds. Viņa lasītāju iebur sava pārdzīvojuma lokā. Viņas vārdi glāsta, skan, dzied, tic izraisa jutekliskus priekšstatus. Ja viņa dzied par sniegu, tad jūt tā vēsumu un klusumu, ja dzied par pavasara rītu un vakaru, tad sajūt tā smaržu. Ja viņa dzied par ērkšķu zaru, tad visa mūsu būte, ar to saskaroties, saraujas. Viņai nav metaforu akrobātikas, ne epitetu ūdenskritumu, bet viņas vārdos ieburts viņas pašas dvēseles aromāts – saldi skurbīgā zirņa zieda smarža. [..] Viņā nav nekā mākslota, virtuoza, artistiska, lai gan; viņas dzejas technika smalki izslīpēta, un elēģiskais pantmērs viņai padodas tikpat labi kā japāņu tanka, triolets vai dziesmainie jambi.[..] Dabas ainavas gleznotas pasteļkrāsām, lai izteiktu kādu noskaņojumu vai domu. [..] Klāra Zāle nemeklē sauli un zvaigznes tik daudz debesīs, spēku un veldzi – zemē kā cilvēkā. Līdz šim mūsu lirika vairāk bijusi kosmocentriska nekā antropocentriska, un šai ziņā Klāras Zāles mazā grāmata nozīmē jaunu pagriezienu. Ne rīta un vakara ausma Klārai Zālei sniedz dziļāku pārdzīvojumu."
Mauriņa, Zenta. Klāras Zāles Zirņa zieds. Daugavas Vēstnesis, 1943, 10. okt.



Par dzejas krājumu "Zvani pusnaktī" (Lībeka: J. Šīna apgāds, 1950)
"Klāras Zāles jauno dzejoļu grāmatu Zvani pusnaktī liek vērtēt ja arī ne par sevišķu notikumu latviešu lirikā, tad vismaz par zināmu sasniegumu dzejnieces talanta attīstībā. Protams, arī Klāra Zāle ir viena no tiem nelaimīgajiem mūsu visjaunākās paaudzes dzejniekiem, kuru talants latviešu neatkarības norietā bija vēl tikai mazliet pavēries pumpurs. Šo jauno dzejnieku tālākā attīstībā notikusi radošam darbam pilnīgi nenormālos okupācijas un trimdas gados. Viņi ir izsisti no sliedēm kā dzejnieki un pārāk agri dvēselē saplosīti kā cilvēki. Arī Klāras Zāles Zvani pusnaktī neskan sonori, to skaņa paskarba, it kā tie būtu ieplaisājuši. Tā ir salstošas dvēseles dzeja, ko lasām šai grāmatā, – pat tad, kad virknējas vārsmas par mīlestību, ticību dievišķīgajam vai mierīgi idilliskām noskaņām. Laikmeta lāsts!"
Rudzītis, Jānis. Dzejo Klāra Zāle. Latvija, 1950, 15. marts.

Par dzejas krājumu "Rožābele" (Ņujorka: Grāmatu Draugs, 1966)
"„Rožābele" mūsu ļoti intelektuālajā, prāta attīstības un jūtu laikmetā kvēlo kā degošs ērkšķu krūms. Viss krājums pulsē dzīvas, iejūtīgas dvēseles emocijās ļoti plašā skālā – gan dzīvības reibumā un mīlestībā, gan nāves nojautās un Dieva atklāsmes vīzijās. Jūtu spēks, plašums un dziļums, vispār jūtu prioritāte ir šī dzejoļu krājuma esence. K. Zāles uztverē tikai ar jūtām, ar pārdzīvojumu var piekļūt dziļākai patiesībai, tuvoties lietu būtībai, dabas un dzīvības mistērijai un Dievam. [..] Klārai Zālei visa pasaule dziļākajā esmes kodolā ir dzīva: tā top, elpo, aug, ienākas. Ne velti Klāra Zāle tik ļoti mīl puķes, dārzus, saknes, sēklas, augļus. Tajos izpaužas dzīvības brīnums un dievišķīgs spēks. [..] Ikvienam dzejas draugam Klāras Zāles skaistā dzejoļu grāmata dos īstu jūtu saviļņojumu un reizē lielu garīgu veldzi."
Valtere, Nora. Rožābele. Latvija Amerikā, 1966, 10. dec.



Par dzejas izlasi "Atspulgi nes" (Rīga: Pētergailis, 2000)
" Dzejniece nav jaunu ceļu meklētāja ne tematikā, ne formā, bet tas nenozīmē, ka šī dzeja atkārtoti apliecina kaut ko jau zināmu. [..] "Pazaudētā zeme" ir viens no tematiem, kas, dažādi modulēts, caurvij sējumu. Tur atrodam atmiņa atsauktas tīri konvencionālas
ainas, protams, ne šodienīgas, piemēram: "Atceros: manā bērnībā / Vectēvs stāvēja / Rijas vārtos / Un lēni šūpoja / Milzīgu sietu / Caurvējā stiprā.../ Viņa rokas pie sieta / Mierīgas, drošas - / Kā erceņģeļa spārni." Varētu tikai piemetināt, ka zināmas situācijas cilvēku dzīvē pārsniedz laikus un etniskās robežas; tāda bija arī klasicisma pārliecība. Sējuma beigu daļā pastiprināti parādās reliģiskas noskaņas: Dzejniece it kā attālinās no ikdienas pasaules, lai tuvotos Dievam, kas nav pametis savu radību un tam, kas meklē, ir atrodams visur. [..] varbūt atbilde par savu dzejnieces un gleznotājas sūtību - abas mūzas, vienmēr prasījušas savu tiesu: "Es kļūšu dziesma un krāsas / Lai Tevi paturēt spētu/Lai savu asaru lāsās / Tevi saredzētu. / Es kļūšu dziesma un krāsas." Kaut arī daudzējādi nešodienīga, nevajadzētu pieņemt, ka Klāras Zāles dzeja ar laiku maiņu neglābjami pazudusi. Atliek tikai atgādināt mūžīgi nemainīgās cilvēka alkas pēc skaistuma un cilvēcības, kas bijušas svarīgas visos laikos. Dzejniecei Klārai Zālei ir pašai sava vieta uz laiku laikiem."
Silenieks, Juris. Dzeja, kas, kaut lokalizēta, uzrunā visu cilvēci. Laiks, Nr.48 (25.11.2000)

Klāra Elvīra Žukovska

Osis

Pabažu pamatskola
Pabaži

Rīgas pilsētas Viļa Olava komercskola
Rīga
Zīmēšanas skolotājs gleznotājs Jānis Annus.

Rīgas Tautas augstskola
Skolas iela 32, Rīga

Rūdolfa Egles literatūras studija
Doma laukums 1, Rīga

1953–1957
Ziemeļkarolīna
Piecus gadus studēja glezniecību Djūka universitātes mākslas departamentā pie profesoriem Brodersona un Millera.

Goppera fonda balva
Par dzejas krājumu "Kodola alkas"
1993