Par dzejoļu krājumu "Saulesizplūdums" (Literatūras kombains, 2014)
"Joprojām ļoti jauna, Rudzīte pārliecinoši piebiedrojas tiem dzejas debitantiem divdesmitgadniekiem, kuri pēdējos gados pārsteiguši un iepriecinājuši lasītājus ar spilgti individuālu intonāciju, izkoptu izteiksmi un savaldītu ego, apliecinot, ka talantu un attīstības trūkums Latvijas dzejai nedraud. "Saulesizplūdums" jūtīgi un jutīgi fiksē gaismas un tumsas attiecību dramaturģiju, reģistrē nemitīgo robežu pārvilkšanu starp tām. Gandrīz vienīgais vērojuma objekts un tēlainības avots ir pilsēta, kas veiksmīgākajos gadījumos rada negaidīti strauju un iedarbīgu pārnesi no majestātiski traģiskā uz intīmi sāpīgo..."
Surgunte, Inga. "Saulesizplūduma" robežās.
Latvju Teksti, Nr. 4, 2014.
"Jau periodikā publicētais un lasījumos dzirdētais neradīja šaubas par Rudzītes īpašo talantu, tomēr pirmā grāmata vienmēr ir tā, kas ļauj autora spējām izpausties pilnībā un sniedz lasītājam vieglāk aptveramu ainu, pat tad, ja liekais palicis ārpus lappusēm. Debija ir izdevusies ne tikai spēcīgo rindu un dzejoļu dēļ, bet arī tādēļ, ka ļāvusi ieraudzīt, ka Rudzītes poētika ir vēl dziļāka un daudzveidīgāka, nekā varētu šķist, bet daudzslāņainā tēlainība nodrošina, ka, atgriežoties pie dzejoļiem, katrreiz varam atklāt iepriekš nepamanītas detaļas, kas var pat mainīt teksta jēgu."
Viguls, Arvis. "Pieradinot asmeņus".
Satori, 27.08.2014.
Par dzejas krājumu "Ērti pārnēsājami spārni" (Neputns, 2020)
"Izsekojot transformācijām Rudzītes radošajā biogrāfijā, var novērot, kā atsijājas pirmās grāmatas maksimālisms un tā vietā nāk niansētāka pasaules aina. Tiek zaudēts zināma līmeņa spriegums, kas vietumis piemita "Saulesizplūduma" tekstiem, varbūt pat – jūtu intensitāte, bet neuzskatu to par lielu zaudējumu, jo tagad mūsu priekšā ir daudzveidīgāka – nobriedusi, drosmīga un inteliģenta dzejniece, kas māk gan pasmieties, gan skumt līdzi novembra tumsai, gan dusmoties."
Šteinbergs, Ivars. ""es vairs neesmu tā meitene"".
Satori, 28.05.2020.
"Viņas vēstītājs patur tiesības parādīties arvien jaunās formās. Mēs mūsdienu latviešu dzejā reti redzam autorus vīriešus izejam ārpus stingras „es” kategorijas (izņemot Vērdiņa daudzfunkcionālo „es”, kuram nav sveša neviena persona, neviena sociāla vai dzimtes piederība, vai Pujāta šizofrēnisko Ežēna/Kristeles dialektiku), kamēr Rudzītes „es” pāraug gan daudzskaitlī „mēs”, gan 3. personā, kā vērojot no malas, gan retoriski slidenajā „tu” formā, kurā vēstītājs vēršas pats pie sevis vai vismaz iedomātās sevis formas. Turklāt dažādās formas itin viegli var uzlūkot kā viena vēstītāja hipostāzes. Lai kur literatūras vēsturē mēs mestu skatu, „es” būs vairāk vai mazāk stabilākā pašizpausmes forma, kura, lai arī teksta veidošanās procesā ir mainīga un atsedz jaunas tā šķautnes, saglabā viengabalainību. Tikmēr Rudzīte mākslinieciski pārliecinoši pārredz plašu cilvēcības spektru, kurā ierakstīt pieklusinātas, tomēr estētiski saistošas kaislības, kas mēdz iegūt zvaigznājiem piemītošu attiecību spožumu – veselais veidojas no atsevišķu elementu savstarpējā izvietojuma."
Ķirķis, Raimonds. "Rudzīte un es".
Punctum, 12.05.2020.